Savā starpā visi mani skolasbiedri no pirmās mācību grupas sarunājās angliski vai klusēja. Man šķita, ka irākietis, kurš vēlējās studēt jūrzinības, mierīgi varētu saprasties ar abiem mauritāniešiem, jo visi man izskatījās pēc arābiem, bet tā nebija. Es iedomājos, ka lībietis tāpat varētu saprast, ko saka alžīrietis, bet viņi, ja nesapratās angliski, runāja ķermeņa valodā, žestikulējot ar rokām, zīmēja uz «gudrās» tāfeles lietvārdiem apzīmējamās lietas. Kā viņi tika galā ar verbiem, nesaprotu vēl šobaltdien. Irānis ir persiešu izcelsmes, viņš runāja persiešu valodā un ar arābiem no Mauritānijas, Marokas, Irākas jau pēc pāris stundām centās sarunāties turciski.
Deviņi puiši, bet vajadzēja atcerēties tikai trīs vārdus: Mohammeds, Ahmeds, Mustafa. Vienu sauc, uzreiz atsaucās vismaz trīs. Sākumā nodomāju, ka irānis varētu būt lietuvietis – gaišu seju, palieliem kauliem, kā nekā persiešu valoda ir indoeiropiešu saimes irāņu atzara valoda, kurā runā Irānā, Afganistānā un Tadžikistānā. Visi mani skolasbiedri Fatiha universitātes populārākajā turku valodas skolā Tomer ir musulmaņi un vismaz Korānu lasa vieniem arābu vārdiem. Tāpat kā dažādu zemju kristieši varētu saprasties latīniski.
Aiše, Aiše... – melnās kafijskaistules iesmējās, kad marokietis beidza savu dialoga daļu.
Aiše, hi-hi... – abas manas kaimiņienes ir melnum melnas kā šokolādes konfektītes, viņu garie mati sapīti tūkstots-un-divās milimetrīgi šaurās bizītēs, apņemti ar košu lenti, viņām katru dienu ir interesanti tērpi, te balti zābaciņi, te bruncīši, nemaz neizskatījās, ka meičas atbraukušas no valsts, kas atzīta par vienu no nabadzīgākajām Āfrikas kontinentā. Meiteņu baltās acis mirdzinās, tā ka man, kas sēdēju viņām pa vidu, šķita, ka esmu nosēdusies starp dzirksteļojošiem mūžīgajiem dzinējiem, starp kuriem nepārtraukti notiek īssavienojums. Visu nodarbību stundās viņu mātes valoda sprakšķ atsperīgi, bet, kad viņas runā franču valodā, tā čivinoši dziedoši, bet pārējie jūtamies mazliet neērti, jo nevienam jau negribas tikt aprunātam. Meitenes mūs aprunāja, tas bija nepārprotams fakts, tikai neviens jau nesaprata, ko viņas cita citai komentē. Āfrikas sievietes ir tieši tādas – skaļas, drošas, jā, jā, pat bļaustīgas kā austrumu tirgū par savu lietu, un diplomātija viņām ir... pie kājas.
Melnās skaistules pļāpāja skaļā balsī, ja skolotājs asprātīgi viņām lūdza apklust, nelikās traucēties. Pēc katra klasesbiedra centīgā stostījuma pateikt turku valodā vārdus pareizos turciskos locījumos viņas iespurcās un smējās, nekautrīgi pārlaboja, ja kāda galotne izlocīta nepareizi, un ar to atsita vēlmi nākamreiz vērt muti. Ja kāds pateica kļūdaini, tas tika apsmiets, ar smiekliņu vien iedzenot kļūdījušos studentu iekumpušajos plecos kā zārkā, apklusinot un izsitot katru vēlmi valodas stundās runāt publiski.
Gudras viņas ir kā lapsiņas, viss viņām pielec ātri, runā labi, tā ka skolotājam par viņu valodas zināšanām teorētiski sūdzību nebija. Nezinu, kāpēc, bet neviens viņām neaizrādījām, lai apklust, kaut gaisu viņas bojāja pamatīgi. Džilla un Rūbija visu laiku knosījās, izsaucās, sasaucās ar pārējām divām meitenēm no Centrālāfrikas Republikas. Ko viņas teica, neviens nesaprata. Valoda bija viņu bagātība, slepenais ierocis, ko viņas lietoja vietā, bet lekciju laikā – nevietā!
Aiše, Aiše... – viņas ķircināja valgi pavērtām zilimelnām lūpām, brīnījos, kāpēc puišu pulks viņas neignorēja vai nepateica pāris spēcīgu vārdu. Viņi mulsa un... jezzzu’-jezzzu’ – gala beigās atsaucās arī. Viens otra acīs viņi negribēja izskatīties vāji un, kā maskulīnajā pasaulē pieņemts, viņi bija sarindojušies pēc hierarhijas. Tas, kurš padevās nekaunīgi brīvo meiču verbālajam spiedienam, atradās uz zemākā plaukta. Vārdiem appikotais nabaga Cibiņš, nu...
Tomēr kauja pie Knipskas notika! Irānis Farhads, kurš mācījās turku valodu, lai studētu medicīnu, izrādījās līderis. Kad skolotājs jau sāka lekciju, Farhads gluži vai izrāva sarunai pakļautos no meiču nagiem. Tos, kuri sēdēja gaitenī kā transā, meiču uzvedības un kareivīguma noburti, Farhads atpestīja ar vīrietisku uzsitienu pa kamiešiem, sak, stop muldēšanu!, nāciet, kolēģi, sākam mācīties.
Kā viss beidzās? Man – labi!
Kad mums piedāvāja apmeklēt nodarbības rīta maiņā, piekritu ar prieku ne tikai tāpēc, ka negribēju vakaros kūņāties no metro uz mājām. Kad nākamajā rītā ierados skolā, sapratu, ka darīšu visu, lai paliktu kopā ar šo studentu grupu: desmit uiguru, divi no Kenijas, viena Kanādā dzimusi ruandiete, divi marokāņi, divas baškīrietes no Ufas un es. Gandrīz visi mani uiguru skolasbiedri beiguši augstskolu, runā ķīniešu oficiālajā valodā, prot angliski, visi ir sadzīvisku šamanismu praktizējoši musulmaņi, savus pierakstus rūpīgi pieskribina arābu vijīgi čūskīgajiem burtiņiem un cenšas, cenšas, cenšas. Tādu Cibiņu kā mani ceļ līdzi.