Zaļš graudiņš okeānā
Iebraucot ir tumša nakts, bet rīta agrumā pirmais gājums, protams, ved uz okeānu. Kur ir mans šūpuļtīkls un skats uz burvīgāko saullēktu pasaulē? Izrādās, viesnīcai, kuru divu nedēļu atpūtai sagādājusi citkārt tikai slavējama tūrisma aģentūra, nav tiešas izejas uz okeānu. Nav arī solītā dārza, tikai apstādījumi ap baseiniņu. Nav ne lodžijas, ne visšaurākā balkoniņa, nav pat atverama loga, un, tiklīdz durvis ciet, vai nu Bali, vai Ķengaragā, nekādas atšķirības.
DŽUNGĻI LIETŪ
Tomēr, izrādās, par agru nopūsties: "Te tev nu bija!" Ne velti Bali ir izslavētākā no Indonēzijas arhipelāga 17 508 salām (vai vispār iespējams tās tik precīzi saskaitīt?). Tās pievilcība neaprobežojas ar tradicionālajiem pludmales priekiem, kas gan nav tik vilinoši, kā izskatās notālēm. Biežā un spēcīgā plūdmaiņa krastu brīžiem nosūknē gluži sausu, bet, ūdenim atgriežoties, kulsta smagus, duļķainus viļņus. Īsa izrādās arī zvilnēšana tropu saulē — pusstundas laikā āda nosvilst švirkstēdama. Toties tieši lietus dēļ — parasti tas pielavās pēcpusdienās, taču karstumu nemazina — palmu, banānkoku un bambusu audzes atklājas tik leknā zaļumā, ka pietiktu tikai ar šo salu, lai pasauli varētu nosaukt par zaļo planētu.
Visas ekskursijas, kuru galamērķis ir kāds templis vai cits aplūkošanas cienīgs objekts, iegūst neatsveramu papildvērtību ar ziedošiem kokiem, zaļi zilgmotām kalnu ainavām un džungļu audzelībā slīgstošām gravām, kuru dziļumā aizlokās šķietami izžuvušas akmeņainu upju gultnes. Atceļā pēc kārtējā lietus tās jau šalko platās straumēs. It kā šis ziluma, zaļuma un valguma triumfs vēl nebūtu pietiekams, kā īpaši izsmalcināts māksliniecisks triepiens nogāzēs graciozi aizvijas gaišzaļās rīsa lauku terases. Tās ir tik iederīgas kopnoskaņā, ka liekas radītas gluži dekoratīvām, ne praktiskām vajadzībām. Taču patiesībā tā ir unikāla, tikai Bali raksturīga graudkopības sistēma, kas nodrošina trīs ražas gadā un spēj noturēt ūdeni tur, kur pēc dabas likumiem tam nekādi nevajadzētu turēties.
Rīss ir galvenā, bet ne vienīgā Bali agrikultūra. Lielveikalos un ceļmalās nopērkamas līčijas, papajas, avokado, ananasi. Strupās astītēs ne pie zariem, bet tieši pie stumbra briedinās adatainām regbija bumbām līdzīgie un par zvērīgiem smirdoņām izdaudzinātie duriāni. Vislielākais ir banānu piedāvājums — mazie, saldie banāniņi parasti pieejami tikai tur, kur tiek audzēti. Savukārt no garšaugu maisiņiem virmo tik svelmainas smaržas, ka to dēļ muitnieku suņiem varētu notirpt deguns.
KAFIJAS MEISTARS UN CITI
Bali audzē arī kafiju, un viens no tās veidiem maksā... 500 dolāru kilogramā! Vai tiešām kafija ir ar zelta piedevu? Ar piedevu gan, tikai neteiksim, ka gluži zelta. Varam iepazīties arī ar pašu kafijas meistaru. Viņš jūtas mazliet saguris, bet, kas jau skaists, tas skaists arī paliek. Šmauga lapsas sejiņa, slaidas tumsnējas kājas. Un garā āķī samesta aste. Civetkaķis, kuram garšo kafijkoka augļi. To sēklas jeb pupiņas pēc procesa, ko sauc par hermetizāciju, zvēriņš kafijas audzētājiem atdod atpakaļ. Lai pārdod, par cik grib, ka tikai no vēdera ārā!
Ak vai! — jūs teiksiet. Bet kāpēc gan ne? — es kā ekstravagantās kafijas nobaudītāja atbildēšu. Luvaks — tā sauc šo kafiju — ir labu labais, un atcerēsimies taču, kā mēs, saldummīļi, tiekam pie medus!
Neparastu radību Bali ir papilnam. Tā sauktajos pērtiķu mežos pelēkos rumpīšus demonstrē lielas puspieradinātu mērkaķīšu kolonijas. Diemžēl šo dzīvsudrabam līdzīgo zvēriņu jaukumu nomāc pārāk cilvēciskie kampšanas, grābšanas un zobu šņakstināšanas tikumi. Daudz jaukāki ir sikspārņi, kas nepavisam nelīdzinās vieplīgiem vampīriem, bet vairāk gan piemīlīgiem gaisa sunīšiem. Lielos spārnus sakļāvuši un, kā jau fledermaušiem piederas, ar kājām gaisā, daži eksotiskās cilts pārstāvji karinās ceļmalas veikaliņa pagalmā. Turpat nolikta saldas tējas pudele. Labprāt tos uzcienātu, tikai kā lai padzirdu tieši no pudeles? Taču sikspārņi nešaubās, bet dara. Izšauj garu mēli un lok, un trauks uz trim strauji tukšojas.
Tomēr visiespaidīgāko zooloģisko tikšanos piedzīvoju Putnu parkā, kas pats par sevi ir īsts saulainais stūrītis pat Bali ainavā. Ap 300 retu tropisko koku un krūmu šķirņu ieaudzēts tik prasmīgi, ka liekas — tā ir bijis no sākta gala, un visi simt neparasto sugu putni tāpat vien salaidušies pačivināt zaros. Sārtu lotosu dīķī bradā rožaini flamingi, uz brīdi iekļūstu krāsainā paradīzes putniņu viesulī, bet kāds no daudzveidīgajiem papagaiļiem pēkšņi nokāpj no zara, aizsoļo man līdz plecam un mīklaini ielūkojas acīs. Taču diviem parka iemītniekiem ar čiepstēšanu un plivināšanos nav nekā kopīga. Varani ir imigranti no netālās Komodo salas, kur šīs milzu ķirzakas mīt savvaļā. Lai gan varani iekļauti pasaules bīstamāko zvēru sarakstā un ir spējīgi ne vien kost, bet arī indēt, Bali savrupnieki rīta saulītē izskatās pavisam miermīlīgi. Tie ir vidēja krokodila lielumā un apmeklētāju dēļ savā voljerā nepakustina ne pirkstu. Tikai tad, kad pienāk ēdienreize, ķirzakas liek skatītājiem novaidēties, rādot, kādus gaļas gabalus spēj norīt vienā kumosā un cik zibenīgi izgrozīties, ja kāds gabals nokrīt greizi. Vairs neskumstu, ka izputējis lidojums uz Komodo. Pietiks ar krokodilkokā grebtu varaniņu, ko varu ielikt kaut kabatā.
NESPĻAUT DŽUNGĻOS
Bali ir maza sala — tikai 120 kilometru austrumu—rietumu un 80 dienvidu—ziemeļu virzienā —, un lielāko daļu šīs teritorijas klāj tropu meži. Kaut kur tomēr jāsatilpst arī trim miljoniem pamatiedzīvotāju un daudzajiem tūristiem, kas nemitīgi gādā šurp ne vien savu naudiņu, bet arī paši sevi. Tāpēc civilizācija salas pirmatnību šķērso platās joslās un ciemi gar visiem ceļiem virknējas cits cita galā. Ir vēlēšanu laiks, visur plīvo neskaitāmo partiju vimpeļi, un no visiem stabiem smaida kandidātu portreti. Tikai skaisti, apgaroti un sirdsšķīsti ļaudis! Ar tādu parlamentu Indonēzijai un Bali kā vienai no tās 27 provincēm nudien ir visas izredzes kļūt par progresīvāko valsti pasaulē, lai aprūpētu savas daudzās salas tā, kā Mazais princis aprūpēja savu planētu.
Bali jau tagad atstāj sakoptas zemes iespaidu. Tas nav attiecināms tikai uz piekrastes kūrortzonām, kas dzīvo savu īpašo ar atpūtas gādāšanu un tās baudīšanu saistīto dzīvi. Arī salas vidienē nekas neliecina, ka visur, kur iemājo cilvēks, tūlīt paveras posta aina. Var jau būt, ka šo to piegludina tropu vides varenais atjaunošanās spēks, tomēr iespaids ir tāds, ka dabas un cilvēku kopdzīve šeit norit mūsdienām gandrīz neticamā harmonijā. Atšķirībā no daudzām citām blīvi apdzīvotām zemēm Bali ciemos nav raksturīga sadzīviska ņudzināšanās gar ielu malām. Salinieku ikdiena paiet tradicionālā stilā ieturēto mājokļu iekšpagalmos, kur aiz vārtiem satilpst ne vien dzīvojamās ēkas un apjomīgas ģimenes svētnīcas, bet arī saimniecības zonas ar darba nojumēm, noliktavām un pat cūku aizgaldiem sētas dziļumā.
Kādā pagalmā ieraugu piesietu kaķi. Tā arī neuzzinu, kāpēc mincis tā savaņģots, jo, kamēr saimniece tūristiem tirgo sarongas un es brīnos, pagalmā ieskrien divi suņi ar zvaniņiem kaklā. Piesietais šņāc un ar kārno augumiņu rāda, ka bez cīņas nepadosies. Bet suņi jau pamanījuši gabaliņu tālāk tuntuļojam kaķēnu. Tas pieplok pie sienas, suņi mīdās apkārt. Nu nevaru taču es šai drāmā palikt tikai skatītāja! Grābju kaķēnu, triecu suņus, bet saimniece tikai smej, un kaķēns jau bezbēdīgi tvarsta mātes pavadu. Acīmredzot suņu un kaķu ķīviņi te netiek ņemti nopietni.
Turpretī gaiļu kaujas ir tikpat azartiskas, cik vēršu cīņas Spānijā. Un tikpat letālas, jo cīnītāju kājas tiek bruņotas asmeņiem. Kā azartspēles šīs cīņas skaitās aizliegtas, taču tās diemžēl notiek rituālu laikā. Lai nu kā, putnu cilts gladiatori tiek audzēti lielā skaitā, un speciālie klūgu grozi, kuros tie gaida savu liktenīgo kauju, izlikti pašās redzamākajās vietās. Putniņi ir kareivīgi un "sadot šamējiem pa kaklu" gatavi katrā laikā, arī nevainīgā plūktiņā, ko tūristiem par prieku uzrīko gaiļu īpašnieks.
PARALĒLĀ PASAULE
Visi Bali ciemi orientēti uz kalniem jeb "ziemeļiem", pat ja īstos ziemeļus kompass rāda pavisam uz citu pusi. Arī vulkāni, kuru konusi izkaisīti pa visu salu, ir kalni, un tie nav tikai briesmu, bet arī auglības avots un dabas mākslas darbi, tāpēc pa krauji līkumotu ceļu, naivi pieturēdamies pie autobusa sēdekļiem, dodamies uz ziemeļiem. Iespaidīgais 1717 metru augstais Baturs, kura pakājē plešas tikpat iespaidīgs vulkāniskas izcelsmes ezers un uz kura ugunīgās sirdsapziņas savulaik sagūluši veseli ciemi, rāda laipnu un atklātu vaigu. Taču īsajā brītiņā, kamēr latvju tūristi, kas bez sātīgām pusdienām nav nekādi vulkānu lūkotāji, ieturas, vulkāns kā aizvainots karalis jau ir savācis biezus mākoņu pulkus un pagaisis kā nebijis ar visu ezeru. Un tad jau klāt arī kārtējais gāziens, un lejupceļš ievijas zaļpelēkā krēslā.
Tieši šī nemitīgā saules, lietus, mākoņu un miglas mija paceļ aizkara maliņu uz vienu no neizprotamākajām Bali dzīves izpausmēm. Sākumā esmu nesaprašanā, kāpēc nosūnojušiem akmens tēliem ielu malās apjozti tādi kā melnbalti rūtaini priekšautiņi. Vai tiešām pārspīlētas tiklības dēļ? Taču drīz vien pamanu, ka "apģērbti" mēdz būt arī akmeņi, pieminekļi, betona stabi un koki, jo sevišķi gaisa saknēm apvītie platie banjani. Izrādās, tur piemājo gars un garam neklājas stāvēt kailam, tāpat kā cilvēks, tas ietērpjams sarongā. Bet melnbaltā tāpēc, ka gars, tāpat kā cilvēks, ir divdabīgs — labs un ļauns, un šie spēki atrodas mūžīgā cīniņā.
Lai gan Bali darbojas arī musulmaņu kopienas, valdošā reliģija ir hinduisms, tikai Bali tam tiek kalpots ļoti savdabīgā formā. Nelielajā salā ir vismaz 20 tūkstoši tempļu. Seni un slaveni — tādi, kāda ir "visu tempļu māte" Pura Besakihs augstākā vulkāna Aguna (3142 m) nogāzē vai Tanahlota un Uluvatu okeāna krastā, un vienkāršāki — pilsētu, ciemu un pat ģimenes tempļi katras mājas pagalmā. Par tempļiem gan tie saucami diezgan nosacīti, drīzāk tās ir svētvietas ar lūgšanu paviljoniem, ziedojumu altāriem, rituālu vietām un šķīstīšanās avotiem. Tur tiek godāti augstie hinduisma dievi un arī gari. Dažnedažādas — rīsa, vēju, ūdeņu un auglības — dievības, senču gari, labie un ļaunie dēmoni, tādi kā aizstāvis Barongs un viņa mūžīgā ienaidniece ilkņotā Ranga, kuru krāsainās maskās iemiesotie tēli folkloras uzvedumos skatāmi gluži vizuāli — salas reliģiskā un fantastiskā pasaule ir tikpat biezi apdzīvota kā reālā.
Kādā templī nonākam brīdī, kad notiek gatavošanās svētku rituālam. Bundziņu ansamblis dimdina monotonu ritmu. Ļaudis, nesdami uz galvas augstus, augļiem izdaiļotus ziedojumu kārtojumus, stājas procesijai. Tiek pacelti visu svētku atribūti — izrotātas bambusa līkstis un, protams, arī cakaini saulessardziņi, kas ir garu klātbūtnes zīme. Ir brīdis starp lietu un sauli. Pār tuvējo ezeru slīd rēgaini miglas lēveri. Patiešām kā gari, kā būtnes no kalniem un vulkāniem, kur mājo valdošie dievi un kurp savā likteņstundā dodas aizgājēju dvēseles. Varbūt tieši tās liek saliniekiem būt tik saudzīgiem pret savu zemi?
Lai nu kā, bet ne tikai tempļos un lielos svētkos, arī pie namu vārtiem, iestāžu un veikaliņu durvīm, pat pie policijas iecirkņa trīsreiz dienā tiek izlikti no palmu lapām izlocīti groziņi ar ziediem, augļu vai saldumu gabaliņiem un kvēpeklīšiem — kā dienišķs sveiciens visu neredzamo būtņu brālībai, kā apliecinājums, ka uz motocikliem drasējošie un tirgošanās azartā tvīkstošie mūsdienīgie salinieki atzīst un respektē viņu klātbūtni. Pat starptautiskā kafejnīcu tīkla Dunkin" Donuts pārdevēja, kura ar vienu roku mēģina šmaukties, cerot, ka saputrošos izdodamo rūpiju tūkstošos, ar otru gatavo ziedoklīti kādam, kuru man kā reālistei labāk pat neiztēloties.
OKEĀNA SMAIDI
Mītam Sanurā salas austrumkrastā, un izslavētie saulrieti okeānā pat tad, ja nelīst, mums nav pieejami. Bez saulrieta tomēr nepaliekam — mēļi zeltaino izrādi varam noskatīties uz augstas klints pie Tanahlotas svētvietas, un tikai melnā tumsā pēc vakariņām okeāna krastā lietus dievs mūs atkal šausta ar savu slapjo rīksti.
Laba nekad nevar būt gana. Līgstu taksi un dodos uz rietumkrasta kūrortzonu Kutu, lai palūkotos, kā ir tur, kur mūsu nav, un taisnā ceļā nonāku sērfotāju pludmalē. Apsēžos smiltīs, un man piebiedrojas kāds ar apbrīnojamu pašcieņu apveltīts suns. Sēžam plecu pie pleca un raugāmies okeānā. Viņš ir to vērojis kopš kucēna gadiem, man tas ir vienreizējs, strauji gaistošs notikums.
Mazliet tālāk pa viļņiem slidinās sērfotāji. Dēļa man nav, sērfotprasmju arī ne. Zinu, ka okeāns belž, nevis glāsta. Tomēr vilinājums ir stiprāks. Atstāju suni sargāt mantas un brienu baltajās vērpetēs. Nāk varens vilnis, steigšus pagriežos trieciena gaidās. Taču vilnis mani vienkārši paceļ un nes. Atliek tikai noturēties un nepavelties tam apakšā. Un doties pretim nākamajam. Man līdzās kūleņo kāds neveiksmīgs sērfotājs. Kārtējo reizi ietriecies dubļos, arī viņš liek dēli mierā un dara tāpat kā es. Varbūt esam atklājuši jaunu sērfošanas metodi?
Vizinos, līdz izsīkst okeāna pacietība. Tieku izsviesta raupjās smiltīs, spiežu sunim ķepu un pošos atpakaļ uz austrumkrastu, kur, okeānu godinādama, ceļmalas krodziņā pasūtu zivi.
Jūtu, ka Bali ietekme arī man nav gājusi secen. Eju atvadīties no okeāna gara. Negudroju vairs ne par šūpuļtīkliem, ne smalkām viesnīcām. Dodos tieši uz mola galā izbūvēto platformiņu, kas allaž ļaužu pārpilna. Vieni snauduļo, citi mielojas, vēl kādi ucina bērnus. Vai nu tā būs, ka vēl viena vietiņa neatradīsies? Ķīnietis pavirzās, japānis pievelk savu meiču ciešāk. Uzpūš spirdzinoša brīze, okeāns laistās mainīgās nokrāsās.
Esmu vienīgā eiropiete šai Bābeles labo laiku cienīgajā sabiedrībā, un, no pasaules otras puses raugoties, arī tā var šķist eksotika. Vispirms japāņi, pēc tam visi citi, kam vien līdzi fotoaparāti, lūdz man atļauju kopā nofotografēties. Sāku saprast ciltis, kas neielaižas nekādos fotopasākumos. Savu smaidošo seju esmu izdāļājusi pa visu Āziju, bet katrā smaidā taču ir kaut kas arī... no gara. Tikmēr paisums okeānā sasniedzis kulmināciju. Kāds vilnis mums pārlaiž siltu šļakstu, un man ļoti gribas cerēt, ka tas ir labvēlīgs žests.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.