Viņi ir daļa no mūsu mūža, mēs – viss viņu mūžs. Tā vairumā gadījumu simboliski raksturojamas mājdzīvnieka un viņa saimnieka attiecības. Tās ietver milzum daudz pozitīvu emociju, rūpju, tāpat atbildību. Ikviens, kurš patiesi pieķēries savam mīlulim, pazīst arī sirdi plosošo sajūtu, kad drauga mūžs strauji tuvojas noslēgumam un jāparūpējas par cieņpilnu aiziešanu. Skumjos stāstus ir piedzīvojuši daudzi, un katram savs šķiet skaudrākais.
Apzinoties, ka šķiršanās brīdis nav novēršams, cilvēks nonāk dilemmas priekšā – ļaut radībai šo pasauli pamest dabīgā ceļā, kas bieži vien dzīvnieku pakļauj vecuma vai slimību izraisītām mocībām, vai arī izvēlēties eitanāziju. Pašlaik Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likuma izpratnē eitanāzija ir "dzīvnieka dzīvības funkciju pārtraukšana nesāpīgā veidā" bez skaidras norādes, ka šim procesam būtu jānotiek paša dzīvnieka interesēs, taču ar piebildēm, ar kādiem nosacījumiem to atļauts veikt.
Jo progress nav sagaidāms
To, ka drīzumā nāksies pieņemt liktenīgo lēmumu, dzīvesbiedri saprata jau pirms pāris mēnešiem. Vācu aitusuņa šķirnes dāma Leila Šeila gandrīz nemaz vairs nedzirdēja un neredzēja, pakāpeniski atteicās no agrāk iecienītās barības un kļuva ar katru dienu vārgāka un apātiskāka. Piecpadsmit gadu sunim nav joka lieta, tomēr gudrā un paklausīgā "vilcenīte" centās izdabāt iemīļotā saimnieka uzstājīgajam aicinājumam doties pastaigā. Jūs jau pazīstat to padevīgo skatienu – ja Mans Cilvēks liek, tad darīšu. Par spīti sāpēm. Kopā pieveiktais attālums arvien saruka, jo suņa pakaļkājas draudēja pievilt, kas seniores gaitu padarīja grīļīgu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 19. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00