Vītolu mājās Rīgā, Daugavgrīvas ielā ciemiņus galanti sagaida Ošiņš – sešus gadus jauns peļu junkuriņš. Rudais Bendžamins gan neceļ ne asti, viņam vienpadsmit gadu – kaķis laiski zviln saulītē, neies jau piepūlēties. "Par baigo ūpi izliekas." Ošiņš – tas, kurš ar zelta sirsniņu, – vairāk ir Valtera Artūra Vītola mīlulis, Bendžamins – viņa mammas mākslinieces Velgas Vītolas lolojums. Bet šie divi vēl nav visi šīs mājas zvēri. Nupat pa logu brīvībā palaists balodis Vinstons, akvārijā mīt atraitne Millija, bet Valtera istabā kastē kust astoņi gliemeži.
Izkāpa pa logu
Ošiņam ir izteikti inteliģentas manieres, un viņš jūtas svarīgs. Abi ar Bendžaminu tīri labi sadzīvo, citreiz guļ blakus, tīra viens otram austiņas. Smejam, ka, cilājot Ošiņu, var muskuļus uzaudzēt – kad pēdējoreiz bjuši pie veterinārārsta, nosvēruši: astoņi kilogrami!
"Kādreiz arī Bendžamins bija apalītis, bet pirms kādiem diviem gadiem viņš bija pazudis. Izkāpa pa logu. Kad pēc trim nedēļām beidzot pārradās mājās – kauli un āda," stāsta Valters. Protams, pazušanas laikā meklējuši Bendžaminu, izlikuši plakātus. "Pēc divām nedēļām jau nolikām datumu, kad dzersim bēres... Kādudien man bija jābrauc uz pasākumu, Ošiņam bija uznākusi depresija. Izdomāju, ka ņemšu Ošiņu uz laukiem līdzi uz pasākumu. Meitene, kura mūs vedīs, kavēja kādu stundu. Nesu Ošiņu lejā, šis tik briesmīgi bļauj! Tūlīt sēdīsimies mašīnā, dzirdu – vēl viens bļauj! No blakus noliktās mašīnas apakšas izlien Bendžamins – saķēru viņu un pats tā kliedzu, nesot uz mājām! Kliedzu tā, ka kaimiņi nāca skatīties, kas noticis," atkalsatikšanās izjūtas atceras Valters.
Ūdensbļodiņa resnajiem runčiem
Ūdensbļodiņas kaķiem virtuvē nav, viņi raduši padzerties... akvārijā! Valtera mammai birojā savulaik bijis akvārijs ar divām zivtiņām, vārdā Rainis un Zeltīte. Kad birojs tika pārcelts, zivtiņas nonāca pie Vītoliem. "Rainim bija problēmas ar peldpūsli – tad viņš grima, tad peldēja pa virsu. Klāju audumu pāri, lai vēders nebūtu virs ūdens līmeņa, visādi ņēmos. Tad viņam palika labāk, un mēs nopirkām Milliju. Bet Rainis ņēma un nomira. Millija palika atraitnēs," stāsta Valters, cienājot mūs ar kafiju. Tikmēr uz virtuves palodzes ārpusē nolaidusies sudrabkaija – Valters pēc manierēm pieņem, ka šī esot viena un tā pati, kura kliedz pēc ēdamā un klauvē pie loga. Citreiz tiek pie pelmeņiem, šad tad pabarota ar brieža gaļas kotletēm.
Valters rāda fotogrāfiju – tā izskatījies balodis Vinstons. Bet Valtera istabā ir arī baloža glezna – jaunais cilvēks ir Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolas 2. kursa audzēknis. Gleznojis arī karalisko Ošiņu un citus zvērus, bet Raini tagad glabā kā piemiņu formaldehīda šķīdumā.
Valters izvelk kasti ar Ahatīnas gliemežiem. "Šis ir Āfrikas milzu zemes gliemezis Matiass," saimnieks izvelk druknāko. "Viņš pie mums netīšām nonāca. Viena mammas draudzene veda gliemezi otrai, tā otra necēla klaususli. Tā Matiass tika stacionēts pie mums. Tad viņš izdēja olas, un sadzima bērni."
Baloži Vītolu mājās bijuši vairāki. Ne visi nebrīvē izdzīvojuši. "Tas arī man no mammas – kad redzu, ka kaut kur zemē guļ savainots dzīvnieciņš... It kā ar loģisko prātu saprotu, ka savainotais ir jāatstāj, ka dabai jāļauj darīt to, kas jādara, un kāds cits dzīvnieciņš būs paēdis. Bet nevar jau – sirsniņu grauž. Serde mīksta, ko tur var izdarīt," pasmaida Valters un turpina: "Aizpagājušā gadā arī balodi pārnesu mājās, tā bija Matilde. Bet viņa nodzīvoja tikai nedēļu. Dikti raudāju. Protams, tā bija sēru diena, viss melnā. Tad es aizgāju, apraku Matildi Dzegužkalnā ar sudraba karoti. Pērn oktobrī bija vēl viens balodis pie dzīvokļa durvīm ar savainotu spārnu. Vinstons izdzīvoja. Pēc pusotra mēneša jau sāka planēt horizontālajā plaknē, vēl pēc mēneša lidot pa istabu. Bija ziema, viņu nevarēja laist ārā – nosals, tā mēs gaidījām pavasari. Kad Vinstons atguva spēju lidot, dzīvojās uz skapjaugšas. Puse istabas man vienmēr bija izklāta ar papīru, lai visu varētu sakopt. Tad viņš sāka uz grāmatām kakāt... Bet būtu bijis stulbi viņu iespundēt būrī, un stulbi, ka visu noķēza. Sākumā mēģinājām pielabināt nākt uz rokas, bet viņš nepadevās tādiem pigoriem. Es viņam izteikti nepatiku – viņš man knāba, rūca, sita ar spārniem. Un es viņam nepatiku līdz galam. Protams, kad atvērām logu, laidām brīvībā, asara tomēr nobira."
No mammas tā rūpe
"Man ļoti, ļoti patīk dzīvā daba. Šausmīgi patīk," Valters smaida, kad uzsver vārdiņu "šausmīgi". Kad matemātikā mācījušies statistiku, vajadzējis saskaitīt kopējo mājdzīvnieku skaitu. "Citi ailītē rakstīja – 0 vai 1, vai 3. Man bija 12 zvēriņi – kopā ar gliemežiem. Arī savvaļas dzīvnieki patīk. Tāpēc tā ņemšanās ar balodi." No divu trīs gadu vecuma Valtera bērnība pagāja Rīgā, pārceļotes no Ziemupes, ģimene dzīvoja Vecrīgā. "Laukos ģimenei bija gotiņas, cūciņas, visādi zvēriņi. Mammai ļoti patīk, rūp dzīvnieki, no viņas manarī tā rūpe."
Vēl pirms Bendžamina ģimenei bijis melns kaķis Sniedziņš, to dabūjuši no tirgus tantes. Taču Sniedziņš izkritis pa logu... "Ļoti pārdzīvojām. Manai draudzenei vecāku paziņām bija divi kaķi, no kuriem vajadzēja tikt vaļā. Mēs vienu – rudo – paņēmām. Bendžamins vēl dabūja Vecrīgā padzīvot. Viņš patiesībā ir baigais žuļiks – viņam ir viedoklis, raksturs un viņš nemāk mānīties. Bendžamins ir absolūti patiess. Bet ar Ošiņu nekad nevar īsti saprast, ko viņš domā."
Ošiņ, ko tu patiesībā domā? – uzrunāju mīlīgo kaķi. Viņš atbild īsi: "Njau." Un aiziet gulēt pie Bendžamina. Vēl mājās bijusi arī kaķene Arfa – kad ņēmuši otro kaķi, sprieduši: ja nīgrulis Bendžamins viņu pieņems, lai paliek pie Vītoliem. "Viņu ienesām iekšā, Bendžamins uzreiz sāka čubināties. Kaķēnam bija acu infekcija, Bendžamins Arfai visas actiņas izlaizīja. Uzmetās par tēvu. Pats pēc tam bija mēnesi jāšpricē ar antibiotikām... Pēc Vecrīgas dzīvojām vietā, kur kaķis varēja iet ārā. Arfa reiz izspruka un nepārnāca... Ļoti mīļa bija kaķenīte. Bendžamins atkal dzīvoja viens pats, un sapratām, ka viņam vajag vēl kādu draudziņu. Reiz mamma gāja pārgājienā un pa nakti palika vienās mājās. Tur bija ļoti daudz sētas kaķu. Viņa teica saimniekiem, ka labprāt to pelēko, mīlīgo ņemtu. Nē, saimnieki nedos, tik mīlīgs kaķis gadoties reti. Pēc divām nedēļām saimnieki zvana, lai braucam kaķim pakaļ, cik ātri vien varam. Jo. Viņš arī ir huligāns. Izrādās, tur tie kaķi savācās grupās un gāja uz blakus esošo autoservisu dauzīties. Ošiņš bija galvenais barvedis, kā ļaunuma sakne, no kuras jātiek vaļā. Tā Ošiņš nonāca pie mums. Viņš ir baigi mīļais, bet citreiz arī kaut ko sastrādā, tikai profesionāli izliekas, ka neko nezina. Bendžaminam gan vienmēr acīs redzama vainas apziņa."
Valters ir topošais gleznotājs, vaicāju – vai nekad nav bijusi vēlme studēt, piemēram, veterināriju? Valters: "Par veterināriju man nekad nav ienākusi prātā doma. Kad biju maziņš, gribēju būt zoodārza direktors vai paleontologs. Es vienmēr esmu zīmējis, un mammas draugi mākslinieki mani visās mākslinieciskajās izpausmēs ir atbalstījuši jau no bērnības."
Viņš stāsta par vectēvu laukos, kurš bijis mednieks. Reiz viens no medību suņiem mājās bija pārnesis dzīvu bebru mazuli. Mamma ņēmusies ar bebrēnu, audzinājusi – bebrēns gan opim visas mēbeles sagrauzis. Valters albumā rāda bildi, kur opis ar savu dresēto šķirnes kuili. "Viņam parādīja kartupeli, un kuilis apsēdās. Un tad viņš šļūkāja visiem pakaļ uz dibena, cerībā, ka tā tiks barots. Uz kuiļa muguras varēja jāt kā uz ponija. Reiz bija mājdzīvniekiem veltīts konkurss, kur galvenā balva – fotoaparāts. Taču ar kuili jābrauc uz studiju. Nu nebrauks taču ar kuili uz studiju! Fotogrāfs atbrauca, sabildēja, un mēs vinnējām fotoaparātu," pastāsta Valters. Kas ir Valtera Vītola sapņu dzīvnieks? "Man vienmēr patikuši visādi rāpuļi, čūskas. Bet tur vajag lielu ieguldīšanos un uzmanību. Tas nav tik vienkārši. Citreiz iedomājos par āzi – būtu smuki staigāt ar āzi pavadiņā, tam uz ragiem būtu misiņa bumbuļi, ap kaklu uzsietu tauriņu."