Strēlniekam Kārlim Blumbergam, Lienes Cipules vecvectēvam, valsts par dalību brīvības cīņās 1920. gadā piešķīra zemi Daugavas krastā Ikšķilē. Toreiz tas bija gleznains stāvkrasts ar auglīgām zemēm. Liene atceras savu bērnību Ikšķilē, kad dzimtas zemi apsaimniekoja kolhozi, bet stāvkrastus pārklāja Rīgas HES vajadzībām uzbūvētais dambis. Tagad uz vecvectēva zemes Āpenos jaunuzceltā mājā atkal rit rosīga dzīve. Lienei aug trīs dēli – Gustavs (10), Krišjānis (7) un pusgadiņu vecais pastarītis Jančuks. Kamēr Lienes vīrs Guntars devies dienas darbos un abi vecākie dēli skolā, Lienes un Jančuka kompanjoni ir samojeds Rango, bezšķirnes kucīte Lote un runcis Šustriks.
Ar uzticību un mīlestību
Lieni pazīstu no laika, kad lokanību uzturēju vingrošanas nodarbībās viņas privātpraksē Rīgā. Vēlāk Liene mērķtiecīgi pabeidza fizioterapijas un sabiedrības vadības maģistrantūru, strādāja Siguldas slimnīcā un Veselības ministrijā. Jau toreiz, kad tikāmies nodarbībās, Liene stāstīja par saviem izglābtajiem suņiem un kaķiem. Tā nebija misijas apziņa, bet vēlēšanās palīdzēt dzīvniekiem, kuri cilvēku nodoti, pazuduši, kuriem vairs nav, kur iet. Priecājos, ka dzīve nav Lieni mainījusi.
Tiekamies Āpenos. Liene smaida, viņai uz rokām tikpat smaidīgs Jančuks. Par godu ciemiņiem mājā tiek ielaists samojeds Rango. Par savu draugu visvairāk priecājas trīs mēnešus vecā amizantā Lote. Viņa izskatās kā dabūjusi ar dūri pa kreiso aci, jo māte daba ap to iezīmējusi tumšu apli. Runcis Šustriks, kuram jau trīspadsmit gadu, guļ un pat neatver acis, viņam maza daļa gar mājā sacēlušos jezgu. Jānītis tiek nolikts uz paklāja, un tūdaļ klāt ir Rango un Lote, kura puisēnu uzskata par kucēnu un rotaļu biedru. Jančuks skaļi smej, vicina roķeles. Pagaidiet vien, drīz puisēns sāks rāpot, tad būs vēl lielāki prieki! Liene: "Mūsu mājā dzīvnieki bijuši vienmēr, parasti divi suņi un viens kaķis vai otrādi – divi kaķi un viens suns. Uzskatu, ka bērns, augot bez dzīvniekiem, nevar iemācīties mīlēt, draudzēties un uzticēties. Man pirmais suns bija, kad mācījos 1. klasē. Toreiz mājās bieži biju viena. Suns bija mans uzticamais kompanjons un sarunu biedrs. Arī mani bērni aug kopā ar suņiem un kaķiem. Protams, es uzmanu, skatos, lai nav par traku aizrāvušies, bet neviens dzīvnieks nekad nav nodarījis pāri bērniem. Mūsu mājās parasti ciemojas daudz bērnu, viņiem patīk spēlēties ar suņiem. Kad Rango bija mazs, raudzībās nāca veselas delegācijas. Te visiem ir labi."
Savējie starp savējiem
Es pie Lienes atbraucu, kad portālā facebook ieraudzīju Lotes fifīgo ģīmīti. Sunītes dzīvi iegrozīja Liene ar ģimeni: «Kad nomira mūsu suns Pako, Rango izmisīgi skuma. Nolēmu, ka viņam jāņem draugs un noteikti kucīte, jo suņi savā starpā sirdīgi konkurē par vietu barā un saimnieka uzmanību. Uzzināju, ka Getliņos kādai sunei piedzimuši kucēni. Visa ģimene braucām skatīties. Izrādījās, ka cilvēki, kuriem suņi pieder, tur uz vietas nedzīvo, tikai brauc tos pabarot, mazie ļēkato pa teritoriju kā īsti dabas bērni. Smejamies, ka kuci apbērnojis kāds Getliņu suņu barons. Dzīvas radības piedzimst, un kaut kur tām dvēselītēm jāpaliek. Kucītei bija desmit kucēnu. Tik lielu ģimeni grūti izbarot. Lote bija tikai mēnesi un divas nedēļas veca, tāda tieviņa, bet vesela un sprigana. Naudu par viņu mums neprasīja, tā ka par suņu biznesu to nevar nosaukt, drīzāk par nepienācīgu atbildību. Nezinu, kāds liktenis ir pārējiem, bet savējo pārvedām mājās. Ēdot viņa sākumā sirdīgi rūca, sargāja savu maltīti."
Vārdu sunītei izdomāja bērni – ģimene nesen bija apmeklējusi Lotes zemi Igaunijā un redzējuši multfilmu par Loti, lai tad ir Lote!
Savukārt Rango Āpenos ir vienīgais speciāli iegādātais šķirnes suns. Viņš dzimis Zilupē. "Meklējām bezšķirnes kucēnu, bet vīrs ss.lv ieraudzīja kādā lauku sētā piedzimušos samojeda mazuļus. Saimnieces radi mašīnas bagāžniekā uz Tīnūžiem atveda četrus kucēnus. Rango pats mūs izvēlējās. Izskatījās veselīgs un apaļš. Lauku saimniece, labu gribēdama, bija viņu barojusi ar govs pienu, un izrādījās, ka kucēnam ir smaga alerģija, kasījās līdz asinīm. Sākumā mūsu veterinārārste pat necerēja, ka Rango izdzīvos. Pacīnījāmies, un tagad, divarpus gadu vecumā, šis ir vesels kā rutks! Dēli saka – Rango ir velkomists (no angļu val. wellcome – laipni lūgti), nav sargs. Visas cerības uz Loti, viņai jau tagad lielas ķepas."
Katram sava zvaigzne
Lienes stāsti par suņiem un kaķiem ir vēstījumi par izglābtām dzīvībām, par sāpēm, par zaudējumiem un negrozāmo nāves esamību. Par mirkļiem, kad uz tevi raugās lūdzošas acis, un ir tikai divas iespējas – glābt vai aiziet garām.
"Reiz nācu no skolas, un man sāka sekot smuks taksis. Ko nu, man taču mājās jau ir suns, kaķis un vēl kaķene ar kaķēniem! Nolēmu, vedīšu taksi omītei uz Babīti. Ar draudzeni un taksīti braucām elektriskajā vilcienā. Pretī sēdošā sieviete jūsmoja – jums tik superīgs sunītis! Saku – ņemiet, tas nav mūsu! Aizbraucām pat līdz Priedainei. Tur sieviete beidzot izlēma, taksis ieleca viņai somā, un mēs pa logu noskatījāmies, kā abi aiziet pa ceļu. Vai suns zināja, ka tā satiks savu cilvēku?"
Bezpajumtes klaidonīšiem katram savs liktenis. Vieniem pasaule saplīst cilvēku vienaldzības dēļ, citi izvelk laimīgo lozi. Vēl viens Lienes stāsts: "Puse no suņiem un kaķiem, ko esmu savākusi, aizceļojuši pie maniem pacientiem. Reiz Siguldas slimnīcā nodaļā pieklīda kaķis. Nevarēju to izmest ārā, visu dienu slēpu kabinetā. Tolaik uz procedūrām nāca kāds vēl gados jauns vīrietis pēc insulta. Jutu, ka viņam smags noskaņojums, ka vajag sarunu biedru. Un notika tā, ka viņš paņēma atradeni, nosauca par Skaidrīti, un abi bija laimīgi.
Citā reizē Ziemassvētkos atradu netīru un izbadējušos suni. Mājās mazgāju viņu tā, ka suns vairs pēc tam galvu pat necēla. Tā bija kritiska nakts, noņēmos ar viņu, bet suns atkopās un tagad dzīvo pie mana pacienta privātmājā Siguldā."
Atradeņu un izglābto dzīvnieku Lienes dzīvē nekad nav trūcis, un katrs no tiem palicis viņas atmiņā. Tagad, kopš Liene ar ģimeni dzīvo Āpenos, situācija mainījusies: "Agrāk te bija lauku teritorija, un suņi brīvi skraidīja apkārt. Tagad Ikšķile ir pilsēta, un ir stingri noteikts, ka suņus pastaigās ved tikai pavadās. Ikšķilē tikpat kā nav klaiņojošu suņu. Gan esmu glābusi kādu labradoru, kuru ar Guntaru ieraudzījām pēc Jaunā gada sagaidīšanas. Izrādījās, ka suns izvests pastaigā, un saimnieks brīnījās, kāpēc mēs viņa suni stūķējam bagāžniekā! Pārsmējāmies. Taču es gribētu, lai cilvēki saprastu, ka mums visiem ir viena dzīve, un tajā jābūt gan cilvēcībai un atbildībai par katru dzīvu radību, gan sirsnībai un labestībai."