Lai, vēloties palīdzēt, neapdraudētu

Pavasaris ir tik brīnišķīgi rosīgs. Putni čiepst, kaķi ņaud, tauriņi plivinās. Man lietū saslapušu kameni gribas uzlikt uz narcises saulītē, lai izžūst, un uz celiņa nav grūti mest līkumu apkārt sliekai, kas tur staipās. Bet ne visas situācijas zvēru pasaulē ir romantiskas. Un ne visi centieni dzīvniekus glābt ir attaisnojami. "Katrai sugai ir savi padomi," uzsver Māris Lielkalns, Rīgas Zooloģiskā dārza Mārketinga un komunikācijas nodaļas pārstāvis, bet viens no viņa pirmajiem padomiem – neiejaukties.

Kritiski novērtēt situāciju

"Esmu jau izstrādājis grafiku visam gadam – kas katrai sezonai raksturīgs dzīvnieku glābšanā," saka Māris Lielkalns. "Rudenī cilvēki glābj neaizlidojušos putnus, ziemā – iesalušos, pavasarī – mazuļus, vasarā – nelaimēs cietušos," viņš uzskaita un apstiprina, ka pēc padoma uz zooloģisko dārzu iedzīvotāji zvanot bieži.

Speciālista pirmais ieteikums ir likt savvaļas dzīvniekus un putnus mierā. "Bieži vien gribam palīdzēt dzīvnieciņiem, lai gan daudziem no viņiem palīdzība nemaz nav vajadzīga. Gadās, ka dzīvnieks vai putns ir noslēpies, kā dara dzīvnieku mazuļi, piemēram, zaķēni, jūtas labi, un pēkšņi viņa priekšā nostājas cilvēks!" tipisku situāciju ieskicē M. Lielkalns. Tagad, kad pārgājieni daudziem ir tik ierasta lieta, sajūsma par "atrastajiem" mazuļiem mežā nav noslēpjama, jo tiek uzņemtas fotogrāfijas, selfiji un publicēti sociālajos tīklos. "Svarīgi ir netuvoties, lai paglāstītu, fotografētu un taisītu selfijus. Dzīvnieku mazuļiem nav smaržas, un plēsējs viņus atrast nevar. Ja nu vienīgi, tāpat kā cilvēks, nejauši ierauga savā ceļā. Savukārt cilvēkam ir sava smaka, kas var iezīmēt ceļu ziņkārīgam plēsējam. Tas pats attiecas uz krūmājā vai zāles kumšķos ieraudzītu putnu ligzdiņu. Drīzāk to paslēpiet, aiztaisiet ciet, jo kaut kur blakus, iespējams, ir visu redzošā vārna, kas ēd gan olas, gan mazuļus. Sakopjam ceļu aiz sevis!" aicina M. Lielkalns.