Notika klikšķis
Annas draudzenei ir sunītis no patversmes – pūkains un žiperīgs. Draudzene mudināja Annu un Ritvaru aizbraukt uz patversmi staidzināt suņus, varbūt tur ieraudzīs īsto? Viņi sāka braukāt uz Ulubeli. Patversmē tajā laikā bija stafordšīriete Lora, bet viņai nepatika vīrieši. Divi citi suņi – viens maza auguma, otrs suņu opītis, kurus atbraucēji veda pastaigās pa mežu, – likās gausi flegmas. Kad draugi kārtējo reizi gaidīja pavadas suņiem, lai dotos pastaigā, viņi nejauši nostājās blakus Marsa voljeram, un notika klikšķis. Anna stāsta: "Mēs nesteidzāmies pieņemt lēmumu. Staigājām ar Marsu vairakkārt un sapratām, ka viņš ir riktīgi foršs. No patversmē slavenā lēcēja pāri šķēršļiem un rējēja nebija ne miņas. Marss smaidīja un luncināja asti."
Jānis gan vēl šaubījās, viņam šķita, ka Marss ir liela auguma, – kā suns jutīsies nelielajā dzīvoklī, un vai viņš sapratīsies ar Ogli? "Beidzot pieteicām, lai Marsu nevienam neatdod, lai pucē suņa asti, jo brīvdienās brauksim viņam pakaļ."
Beidzot mājās
Vēl gads nav riņķī, kopš suņa pasē ierakstīts – Marss Saliņš. Atvests no patversmes, viņš bija ļoti vājš, mocījās ar caureju. Kad sākuši dot kvalitatīvu barību, caureja pārgājusi pāris dienās. Suņa paniskās bailes no mašīnām pārvarējuši, pirmās divas nedēļas dzīvojot vasarnīcā Saulkrastos. Ritvars priecājas: "Ar kaimiņiem mums nav žoga, bet Marss ne pie viņiem skrēja, ne mūsu dārzu izbradāja."
Marsam patīk uzmanība, laikam tāpēc viņš patversmē tik dikti rējis, jo garām gāja daudzi, bet ar viņu neviens neparunājās. Tagad suns tikpat kā nerej. Uz ielas gatavs katru pretimnācēju samīļot, ar visiem suņiem ļoti draudzīgs, par Ogli nemaz nerunājot.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!