Melns uz balta
Tagad var minēt dažādus iemeslus, kāpēc viss nogāja greizi. Pirmkārt, privātmājas vietā jaunajiem īpašniekiem nebija nekas vairāk kā vienistabas sociālais dzīvoklis, kurā mita vīrs, sieva, trīs bērni un divi kaķi. Otrkārt, Artūrs Dzērve nekur nestrādāja, ģimene pārtika no sievas Milēnas nopelnītā. Kad trūkums mājās, par normālām attiecībām runāt grūti. Tā bija bumba ar laika degli, kas sprāga iznīcinoši. Kādā dienā pagājušā gada nogalē Artūrs aizgāja pie citas sievietes, bet Milēna ar bērniem pārcēlās pie radinieces. Silakrogā dzīvoklī palika divi kaķi un divi suņi, netika nokārtots arī samilzušais komunālo maksājumu rēķins. Vēlāk kaimiņi satrauktajiem masu mediju pārstāvjiem klāstīja, ka vienaldzīgi viņi neesot bijuši. Laiku pa laikam ieradies gan Artūrs, gan Milēna, bet arvien retāk. Iespējams, ka kaut kas ēdams suņiem tika atmests. Kad tika nojausts kas nelāgs, kāds kaimiņš Jānis esot zvanījis uz Ropažu pašvaldības (jeb valsts) policiju, bet neviens neesot ieradies. Pēc deviņām dienām likumsargiem zvanīts atkal. Šoreiz policijas pārstāvji ieradušies un konstatējuši, ka pamestajā dzīvokli atrodas divi līdz nāvei nobadināti amerikāņu Stafordšīras terjeri. Abi suņi ilgstošu laiku nebija ne ēduši, ne dzēruši. Suņu puika Marko, kas svēris vien 15 kg un kuram ķermeņa temperatūra bija vien 31 grāds, nomiris, kad nogādāts patversmē. Deslinda ķepurojās ar pēdējiem dzīvības spēkiem. Par abu kaķu likteni nekas nav zināms. Viņu dzīvoklī nebija.
Kā robots bez emocijām
Angella Naturina emocionāli stāsta: "Deslindai jeb mūsu Dēzijai vai Dusjai, viņai tagad ir desmitiem mīļvārdiņu, šis gads bijis briesmīgākais un labākais viņas mūžā. Vēl februārī viņa ar savu bēdubrāli Marko cīnījās par dzīvību. Marko izglābt neizdevās, bet Deslindai augstākie spēki lēma sākt jaunu, gaišu dzīvi."
Mīlīga un atkopusies, Deslinda cieši piespiežas savai saimniecei. Nav šaubu, viņa saprot katru Angellas teikto vārdu. Deslindas acīs skatāmo pateicību aprakstīt nav iespējams. Sune uzlec uz dīvāna, Angella notupjas uz ceļiem, apņem skaisto kucīti, un abas sastingst mīļumā. Nevar nepamanīt, ka uz Deslindas baltā ģīmīša un ķermeņa ir bijušo sitienu rētas.
Angellas un Deslindas tikšanās nav nejauša: "Manā ģimenē dzīvoja amerikāņu Stafordšīras terjers Ameks. Viņš saslima ar vēzi un, neskatoties uz mūsu nenogurstošajiem pūliņiem, pāragri aizgāja mūžībā. Tas bija smags pārdzīvojums mūsu ģimenei. Es sapratu – ja nu vēl kādreiz mums būs suns, ģimenē uzņemsim un dalīsimies mīlestībā tikai ar pasaulē nelaimīgāko stafiņu."
Kāpēc tā? Angella ir pārliecināta, ka šie gudrie, inteliģentie un skaistie suņi bieži tiek nepamatoti apvainoti, uzsverot, ka viņi esot nežēlīgi, grūti audzināmi, agresīvi, dusmīgi. Nu nav tā! Februārī Angella uzzināja par Deslindu un Marko bēdu pilno likteni: "Tajā pašā naktī uzadīju Deslindai džemperīti, kas novājējušajai sunītei saturētu siltumu kaulos."
Kad Deslinda tika pārvesta Angellas mājā, turpinājās cīņa par viņas dzīvību: "Izkāmējusi līdz kauliem, nemitīga caureja, zarnu trakts galīgi sačakarēts. Deslinda visu laiku gribēja dzert un ēst, bet viss bija jāierobežo, barība jādod tikai mazām porcijām. Es nekad dzīvē nebiju redzējusi tādu suni. Viņa bija kā robots, bez emocijām, automātiski darīja visu, ko liku, bet no visa baidījās, necēla augšup galvu, neskatījās acīs. Mēs viņu bučojām, glāstījām, bet viņa vairījās pat no mīļuma izpausmēm, neticēja, ka kāds pret viņu var būt labs."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 1. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!