Pie daktera puspasaulei pāri

Rīdziniece Margarita Storoževa ar Amerikā dzīvojošo Brentu Robinsonu iepazinās pirms pieciem gadiem. Viņi vairākkārt apciemoja viens otru, iepazinās ar vecākiem un secināja, ka līdzās daudz kam kopīgam, kas viņus vienoja, abiem ļoti patīk arī dzīvnieki. Margaritai Rīgā bija sfinksa kaķi, un arī Brents sev iegādājās divus tādus dīvainīšus. Pagājušā gada rudenī Margarita un Brents apprecējās un dzīvo Amerikā. Drīz ģimenē sāka virmot doma, ka mājās vajadzētu arī mazu sunīti. Novembrī par jaunās ģimenes locekli kļuva bīglu meitene Berta. Ne Margarita, ne Brents nezināja, ka ar Bertu viņu mājās ienāk nopietnas problēmas. 

Nelaimes čupiņa

Ar Margaritu jeb Ritu, kā viņu sauc mājinieki, un Bertu staigājam pa Biķernieku mežu. Bīglu meitene Berta ir mazliet apvēlusies, flegmatiska, pabailīga. It kā pierasts, ka bīgli ir rudi balti, bet Berta ir melnbalta, turklāt uz sāna viņai tāds kā pelēkmelnas krāsas četrstūrains ielāpiņš. Ritas stāsts nav no priecīgajiem:

"Ar vīru dzīvojam privātmājā Vašingtonas štatā. Mums ir mazs piemājas dārzs, labi apstākļi, lai paņemtu suni. Nolēmām dzīvnieciņu ņemt no patversmes, jo arī Amerikā tās ir pārpilnas. Domājām par papiljonu, jorkšīrieti, mazu špicu, taksīti vai čivavu, bet pēc "mazgabarīta" sunīšiem cilvēki pierakstījušies rindā. Kādā no voljēriem ieraudzīju Bertu. Viņa sēdēja noskumusi, žēli skatījās uz mums un luncināja astīti, bija maza, ļoti novājējusi. Patversmē ir noteikts dienu skaits katram atvestajam sunim, pēc tam, ja neatrodas saimnieks vai neviens nav vēlējies suni adoptēt, viņu iemidzina. Bertai tuvojās liktenīgais datums. Ar vīru nolēmām, ka ņemsim viņu."

Kopēji informēja, ka Berta ir aptuveni septiņus gadus veca, visu mūžu kalpojusi kucēnu ražošanai. Rita ievēroja, ka sunītes pupiņi nostiepušies, ap kaklu vietā, kur parasti atrodas saite, aizdzijusi dziļa rēta. Noteikti Berta dzīvojusi ārā, piesieta ķēdē. Viņai bija problēmas ar veselību, Berta klepoja, bija pietūkusi acs. Darbinieki teica, ka slimu viņu uzreiz neatdos, apārstēs. Rita ar vīru vairākas reizes brauca pie sunītes, zvanīja, apjautājoties par veselību. Berta bija ievietota izolatorā, kur saņēma antibiotiku kursu. Novembra vidū slimniece bija nedaudz atkopusies, un Rita ar Brentu veda viņu mājās, kur jau bija iekārtota istaba, sagādāta gultiņa, rotaļlietas. Uzreiz noskaidrojās, ka Berta nav apmācīta ne nokārtoties ārā, ne staigāt saitē, ka viņa baidās no citiem suņiem, ir nomākta un bikla. Sākumā Berta lielāko daļu dabisko vajadzību kārtoja mājā, tāpēc Brents un Rita vispirms sāka sunīti apmācīt iet ārā, radināja viņu pie regulārām pastaigām, pie iešanas pavadiņā, pie cilvēkiem. Jaunie saimnieki Bertu sterilizēja, čipēja, vakcinēja, uz savas ādas izbaudot, cik dārga ir veterinārā aprūpe Amerikā.