Ciemojamies pie ķekavietes Lauras Primičas. Rotaļīgā tērpā, uz galvas stīpiņā peles vai kaķa ausis, sejā pīrsings, uz rokām tetovējumi. Cik viņai gadu? Astoņpadsmit, divdesmit? Laura smejas – tūlīt būs trīsdesmit pieci. Viņa ir divu dēlu (Elgaram 11 gadu un Ralfam – seši) mamma. Lauras spodrais, gaumīgi iekārtotais trīsistabu dzīvoklītis viz pasteļtoņu krāsās. Laura ir māksliniece, profesiju apguvusi Daiļamatniecības skolā un lietišķajos. Viņas darbu lielākā daļa nopirkti izstādēs un atrodas Lauras daiļrades cienītāju īpašumā. Laura strādā Ķekavas sākumskolā un brīvajā laikā daudz glezno. Jaunā sieviete saka: "Dažreiz varbūt esmu diezgan provocējoša, bet es priecājos, kad klasesbiedri dēliem saka, ka viņiem ir forša mamma." Lauras aizraušanās ir augi, puķes, dzīvnieki, putni un zivis.
Riga dragā uz virtuvi
Dzīvoklītī valda klusums. Dēli ir skolā, papagaiļi apcerīgi klusē, divos lielos akvārijos rotājas krāšņas zivis, terārijā čabinās Āfrikas milzu gliemeži, žurciņa Oļeņka rūpējas par bērneli, Meksikas aksolotli ir klusāki par ūdeni. Man sāk šķist, ka aiz katra priekšmeta kāds noslēpies un mūs uzmanīgi pieskata. Tikai rudi baltais runcis Henrijs jeb Henča vai plīst no ziņkāres un gan mūsu somās pašņakarē, gan pie kājām glaužas. Kaķenes Peles, kas Laurai palika pūrā no dzīvokļa iepriekšējā saimnieka, taktika gluži pretēja – viņa paslēpusies zem akvārija. Tīģerkrāsas kaķeni pat lāgā neredzējām.
Cik īsti spuraino, lidojošo un rāpojošo radību ir Lauras jaukajā zoodārzā? Jaunā sieviete apburoši pasmaida – kopumā vairs nevarot pateikt, jo zivis taču nav saskaitāmas. "Cilvēki, uzzinājuši, ka pie manis labi jūtas visas dzīvās radības, pamazām sāka piedāvāt savus dzīvniekus – kādam to jau bija par daudz, citam vairs nebija īsti laika noņemties ar savu "saimniecību", kāds kaut kur kaut ko bija atradis, vēl kāds pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Visi kā norunājuši, nāca ar vienu frāzi – pie tevis viņiem būs labi."
Piemēram, Vidusāzijas bruņurupuci kāds traktorists atrada būvlaukumā. Viņš ieraudzījis, ka pa zemi rāpo akmens! "Tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Toreiz Rīgā, Mūkusalas aplī sāka celt modes un izklaides centru Riga Plaza. Nosaucām rupuci par Rigu. Viņam esot aptuveni četrdesmit gadu. Sākumā Rigu turējām lielā būrī, bet tas viņam bija par mazu, rupucis visu laiku riņķoja pa apli. Palika dzīvnieciņa žēl. Tagad Riga brīvi čāpo pa dzīvokli, bet, kad izsalcis, dragā uz virtuvi. Viņam visvairāk garšo ceļmallapas un pieneņu lapas, tās vasarā tiek cītīgi lasītas. Ziemā šis ēd salātu lapas. Vakarā abi dēli strīdas, pie kura Riga gulēs naktī. Bruņurupucis ir mierīgs gultas biedrs."
Ārčiju neviens neklausa
Meksikas ķirzakas arī dzīvo dēlu istabā. Tās dzimtenē sauc par staigājošām zivīm. Acteku valodā aksolotls nozīmē ūdens monstrs jeb ūdens briesmonis. Šīs radības uzskata par amfībijām, bet faktiski ķirzakas nelien no ūdens laukā, ir klusi un miermīlīgi radījumi. Vasarā aksolotli dzīvo mākslīgajā dīķītī uz lodžijas, kur jūtas kā Meksikas saulītē nokļuvuši.
Virtuvē uz ledusskapja sēž korella Ārčijs (5 g.), ne sīks, ne liels putns. Laura: "Šis ir mūsu dominējošais vīrietis. Aiz viņa pie sienas viena no vecajām papagaiļu dāmām (7 g.), laimīga, ka tikusi vaļā no Ārčija uzmācības. Abus putnus atveda ar visu būri, korellas saimniekiem bija apnikušas. Es cilvēkus nenosodu. Katrs dzīvo, kā grib, kā var. Saprotu, ka kādam var palikt par grūtu. Vēl mums ir korella Mango, kurai katru vakaru seksa dejas, un vecais Fredītis, ar kuru neviens nedraudzējas, bet zaļais ir Šekspīrs."
Koenzīms arī pašai
Par abu akvāriju iemītniekiem Laura var stāstīt bezgalīgi. Viņa smaidot piebilst, ka arī pati pēc horoskopa ir Zivs. Ar zemūdens iemītniecēm Laura sāka aizrauties pirms gadiem vienpadsmit. Viņas pirmā zivs bija gailītis burciņā. Tagad vienā Lauras akvārijā peld koijas un zelta zivtiņas. "No pavasara līdz rudenim tās dzīvo uz lodžijas, ziedos un zaļumos ieskautā dīķītī. Manā istabā 300 l tilpuma akvārijā mīt Amerikas upju zivis, te daudz agresīvo, bet bezgala skaisto oskaru jeb Astronotus ocellatus, ir arī samiņi ancistri. Klariusu sami ir skaisti un arī ļoti nežēlīgi zemūdens radījumi. Cilvēki tos nopērk maziņus un priecājas, bet, kad zivis izaug lielas, tās aprij kaimiņus, izņemot spēcīgos oskarus, protams. Iespējams, ka akvārijs šim zivju daudzumam jau skaitās pārapdzīvots, taču tam ir ārējais filtrs, kas strādā ar divtik lielu jaudu." Laura par savām zivīm nesūdzas: "Protams, kāda mazā zivtiņa ir kritusi par upuri. Taču manas zivis akvārijā ietur mierīgu līdzāspastāvēšanu, domājams, tāpēc, ka tās dzīvo kopā no mazotnes. Man patīk arī dzīvie ūdensaugi, bet sami un cihlīdas tos regulāri izravē vai izmētā, un tur nu neko nevaru darīt. Nesenajā pilnmēness naktī zivis trakoja kā negudras, zelta zivtiņas otrajā akvārijā uzvedās tāpat."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 1. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!