Šoreiz nerunāšu par aizliegumu apglabāt mājdzīvniekus Pierīgas mežos. Dzīvnieku kapiņi te bija, ir un laikam jau arī būs, kaut pirms pāris gadiem, mežu tīrot, smagā tehnika kapiņus nolīdzināja. Taču atkal piekalnītēs uzrodas mazi kapiņi. Daudzi tiek aizmirsti pēc dzīvnieka apglabāšanas, citus cilvēki aprūpē ilgi.
Meitenītes māmiņa aizdedzināja svecītes uz kapiņa. Tētis, atgājis maliņā, smēķēja. Izrādās, nomiris meitenītes mīlulis septiņus gadus vecais trusītis Snūpijs. Jautāju, vai nebija vēlēšanās pasargāt bērnu no bēdām, pateikt, piemēram, ka trusītis aizbraucis ciemoties pie saviem draugiem. Biju priecīga, dzirdot atbildi: "Melot mēs negribējām. Bērns jūt melus. Mūsu meitiņa ar Snūpiju bija kopā, cik vien sevi atceras. Pēdējā laikā trusītis slimoja, kopā vadājām viņu pie daktera. Dzīve nav tikai prieki. Bērnam jājūt arī šķiršanās sāpes. Tās šķīstī sirdi. Mēs Snūpija nāvi pārdzīvojam kopā, atbalstām meitiņu, un tas mūs ļoti vieno."
Vakarā piezvanīju pieredzējušajai bērnu ārstei Ievai Reinholdei. Viņa teica: "Zinu, ir vecāki, kuri atvasēm nelasa Skalbes Kaķīša dzirnaviņas, jo tur esot bēdīgas beigas. Taču tāda ir dzīve. Līdzjūtība un labsirdība bērnā dzimst arī zaudējumos un sāpēs."
Sāpes šķīstī sirdi
Nesen meža uzkalniņā starp priedēm ieraudzīju cilvēkus – ap desmit gadu vecu meitenīti un viņas vecākus. Meitenīte kārtoja puķītes uz tikko izveidotas kapa kopiņas, un asaras viņai bira kā pērlītes.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.