Pēc četrām mūžībām
Ģimenes mītnes atrašanās vieta ir kā radīta, lai varētu palīdzēt tiem, kuriem tas ļoti nepieciešams. Dzīvoklis vēju pilsētas daudzstāvu mājas pirmajā stāvā, turklāt ar balkonu, – domādams neizdomāsi kaut ko labāku.
Sandra ir liepājniece. Bērnībā viņa bieži dzīvojusi pie omes laukos, un tur apkārt bija visādi lopiņi. Tie ganīti, dakterēti un baroti. Sandra saka, ka esot kaķiniece: ''Kad kur aizceļojam un viesnīcas numuriņā pie kājām neviens neglaužas, nemurrā un ar ūsām degunu nekutina, ir nepierasti jocīgi.''
Ar iepriekšējo kaķeni mīlīgo Miku Sandra kopā nodzīvoja gandrīz pusi sava mūža. Cukurslimība Miku pieveica pusotra gada laikā. ''Četras dienas mājās nebija neviena kaķa, tas ilga kā četras mūžības. Jānim saku – vajag kaķi, lai sāpes remdētu. Man ļoti patīk britu zilie (britu īsspalvainie kaķi – T. Š.), jo viņi ir pozitīvi, ar biezu pelēku apmatojumu, un jau desmit gadu mums ir brits Princis.''
Nemanāmi dzīvoklī veidojās mazs ''Noasa šķirsts'': ''Pirms četriem gadiem ievēroju, ka zem balkona spriņģo divi kaķēni. Mūsu kolonijas kaķus pazīstu, šie bija sveši. Pēc mēneša viens kaķēns kaut kur pazuda, un palikušais dikti saskuma. Ilgi nedomāju, liku sīko azotē un nesu mājās. Jāni nostādīju fakta priekšā. Lielais runcis ar baltu priekšu, strīpaino muguru un garajām kājām ir mūsu Zefīrs.''
Sandrai gan bija bažas – kā Zefīrs sadzīvos ar Princi? ''Brits ir ļoti greizsirdīgs, jau tad, kad uz ielas baroju kaķus, šim spalva gaisā. Taču Princis ar Zefīru sadraudzējās dienas laikā, kopā spēlējas, nav laika muļķības mājā darīt.''
Sandra smaidīdama atceras: ''Pagāja gads. Jānis kādu dienu sauc – nāc, paskaties, pagalmā ruds kaķēns. Es jaku mugurā, izskrienu, noķeru, atnesu mājās. Kaķēnam bija trīs mēneši un problēmas ar acīm. Nolēmu – nekas, saārstēsim, atradīsim viņam labas mājas. Taču drīz sapratām, ka acu āboli iztecējuši un kaķēns būs neredzīgs. Actiņas izoperēja un aizšuva, bet kurš tādu ņems? Tas par mūsu Rūdi. Ieskatoties var redzēt, ka viņam nav acu, bet draiskulības tāpat kā visiem kaķiem. Viņš apzinājis dzīvokļa augstumus – dīvānu, galdu, krēslus, pārvietojas, nekur neuzgrūžoties. Mūsu runčiem savas sambo cīņas un rotaļas. Ar augumā vismazāko Rūdīti grūtāk ir Princim, jo viņiem nav acu kontakta. Taču abi viens otru respektē, nekad nekaujas.''
Kaķi saraduši kā ilgspēlējoša komanda. Sandra satraucās, ka no ielas nākušajiem Zefīram un Rūdim būs bērnības trauma – mūžīgā bada sajūta. Nekā tāda.
Sandra: ''Kaķus divreiz dienā barojam ar liellopu gaļu, to pērkam lielākā daudzumā, sadalām porcijās un saliekam saldētavā. Sausā barība kaķiem pieejama visu laiku. Katram ir savs šķīvītis, uz kuru citi nepretendē.''
VIP vieta
Sandra atceras, ka lauku kaķi parasti gulēja čupiņā, bet šie ir vienpatņi: ''Mums ir trīsstāvīga kaķu māja, uz grīdas salikti kaķu matracīši. Runču krāsainais televizors un trijotnes VIP vieta ir uz plaukta pie loga, kur var vērot rosīgās zīlītes. Neslēpjam, šad tad viņi ielien arī mūsu gultā.''
Vai Sandrai varētu būt vēl kāds kaķis? Viņa skaidro: ''Es nospļaujos trīsreiz pār kreiso plecu. Smiltis, barība, viss tagad jāreizina ar trīs. Palaikam kādam nepieciešami vetārsta pakalpojumi – Rūdiņam gadās astmas lēkmes, Zefīram bieži problēmas ar zobiem. Mana sirds atvērta visiem, bet atbildība liek ievērot robežas.''
Turklāt Sandra un daži citi mājas iedzīvotāji rūpējas arī par ielas kaķiem. Zem balkona iekārtota ar svaigu sienu siltināta kaķu būdiņa. Tur dzīvo pusotra gada vecais melnbaltais Fēlikss. Viņam ģīmītis tieši tāds kā uz kaķu barības Felix paciņas. Runcis pieradis, ka par viņu rūpējas, un vienmēr dabū kārumus no mājas runču galda.
Dūdo uz pleca
Sandra svešu bēdu jūt kā savējo, un vienmēr arī ceļā gadās kāds, kuram nepieciešama palīdzība. Pirms sešiem gadiem Sandrai uz ielas pienāca svešs vīrietis un rādīja putnu rokās, nez kas šis esot – tāds baloža lieluma, saguris, ar asinīm nosmērēts. Sandra paņēmusi apskatīt, bet vīrietis noteicis – domājiet, ko ar viņu darīt, un aizsteidzies. Sandra atceras: ''Es no putniem neko nesaprotu, bet nesu iekšā. Lidoņa kreisajam spārnam nebija lidspalvu. Varbūt kaķim ticis nagos vai vanags plosījis? Toreiz mums bija tikai Princis. Zinu, ka putni ir stresaini, no uztraukuma par vides maiņu var nomirt ar sirdstrieku. Drošības pēc ieliku putnu kaķu būrī. Iedevu sēkliņas, domāju – kas būs, būs, ja neizdzīvos, vismaz mierīgi nomirs siltumā.''
Sandra noskaidroja, ka izglābtais putns ir gredzenūbele (vidēja auguma baložu dzimtas putns, kas mājo plašā areālā Eiropā un Āzijā, dzīves ilgums 10–12 gadu – T. Š.). Viņam iegādāts liels putnu būris. ''Ūbelēm nav redzamas dzimuma atšķirības, nosaucām viņu par Dūduliņu, bet pēc gada agrā pavasarī putns izdēja divas oliņas un tagad katru pavasari dēj pa divām, tikai nekas neizšķiļas, jo oliņas nav apaugļotas.''
Dūduliņš atpazīst Sandru, uzdūdo viņai kā balodis. Ūbele ēd speciālu baložiem paredzētu graudu maisījumu, kviešu graudus un nedaudz arī lobītas saulespuķu sēklas. Būrī ir ūdens trauks un skalota upes grants.
Dažkārt putnu laiž pastaigā pa grīdu, bet tad jāuzmanās. Prinča sabiedrībā putns ir drošībā, reizēm atļaujas pat runcim ieknābt, bet Zefīrs un Rūdis apveltīti ar izteiktu medību instinktu, tāpēc kompānija vienmēr jāpieskata. Dūduliņš labprāt pastaigājas pa dīvānu, pasēž Sandrai klēpī vai uz pleca.
Vasarās ūbeles būris pa dienu tiek iznests ēnā uz balkona. Putns ik pa laikam tiek vannots, tas viņam ļoti patīk.
Eglītes dzīvo arī pēc svētkiem
Drīz Ziemassvētki un Jaunais gads. ''Eglītes pērkam dārzniecībā, katru gadu savu šķirni. Pēc svētkiem tās iestādām savā dārzā laukos. Tur jau kādas piecpadsmit dažādas aug.''
Runči ir labi audzināti un kā bērni priecājas par dāvanām zem egles, bet nekādus jokus netaisa. Vienīgi neredzīgais Rūdis pirmajā gadā ar ķepiņām bija aptaustījis skujas un naktī no podiņa metra rādiusā ap egli izkašņājis izrakto kūdru.
''Nekas, mums ir airobots, kas gan kūdru savāca, gan sakopj kaķu smiltis. Runči airobotu ignorē, bet Rūdis nesaprot, kas viņam bāžas virsū, un ar pakaļķepām to vienmēr stumj nost no sevis.''
Sandra dalās savā pieredzē, kas varbūt noderēšot citiem kaķiniekiem: ''Runči respektē Jāni un ļauj sevi ķemmēt. Jānis spalvu kumšķus savirpina bumbiņās, un kaķiem tā vislabākā mantiņa. Zefīrs bumbiņas ķer un nes klāt, ķer un nes.''
Sandra atklāj vēl kādu kaķiem piemītošu labu īpašību: ''Kopdzīvē dažkārt viens otram uzburkšķam. Tad kaķi kļūst par zibensnovedējiem, jo mēs runājam ''caur kaķiem'' – sak, Princi (Rūdi, Zefīr), pasaki Jānim, ka…, un Jānis atbild – bet tu pasaki Sandrai, ka… Abi sasmejamies, un miers atkal mājās.''