Sabiedrisko attiecību veidotājs ar skatu nākotnē – tā Jelgavas novada Valgundes pagasta Mangaļos pirms četriem gadiem nejauši uzradušos trešo "kolēģi" raksturo Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Vēsturnieks šis kolēģis nav, bet visnotaļ iespējams, ka viņam ir bagāta nepieskatītas privātās dzīves vēsture Valgundes mežos ap Mangaļiem, kur atrodas Latvijas Kara muzeja filiāle.
Dienesta pakāpes sabiedrisko attiecību pārstāvim arī nav, kaut Mangaļos viņu iesaukuši par Seržantu. Plašāku atpazīstamību sociālajos tīklos muzeja kaķis Seržants ieguva šīgada janvāra sākumā, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs apmeklēja Ziemassvētku kauju 107. gadadienas atceres pasākumus Ložmetējkalnā. Mājas vai meža kaķis, kuram gan parastam peļu junkuram tā laimētos – pozēt fotogrāfam, sēžot klēpī Valsts prezidentam, turklāt pēc tam Facebook no Rinkēviča kunga izpelnoties uzmanību: "Es šobrīd apdomāju iespēju viņam paaugstināt dienesta pakāpi (par centību dienestā)." Ievērību šis kaķis izpelnīties prot.
Rūdīts un pašapzinīgs
Seržants ir pašapzinīgs puika, mežinieka gaitās rūdīts, par to liecina viņa padriskātie ausu gali. Kam viņam medālis vai uzpleči, ja ciemiņi allaž atved ko gardu – tie ir tie labākie medāļi, kas nemanāmi audzējuši "polsterus" sānos zem spīdīgā kažociņa. Bet galu galā arī svars ir no svara – šis aptuveni astoņus kilogramus druknais kaķis tomēr pārstāv Kara muzeju, nevis rotaļlietu, kaut bieži kļūst par rotaļlietu mazāko muzeja apmeklētāju rokās. Bet nosacītu rotaļlietu – ne jau tādu, kuru var murskāt un paijāt, kad vien ciemiņam ienāk prātā. Seržants ir tas, kurš izvēlas sev komunikācijas biedru. Un, kā atzīst muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis, arī Ziemassvētku kauju atceres pasākumā bez aizspriedumiem un liekām ceremonijām patvaļīgi devies pievērst sev prezidenta uzmanību.
«Iespējams, Seržantam ir vienalga, kam pasēdēt klēpī, galvenais – lai būtu silti. Ziemassvētku kauju atceres pasākumā muzeja zāle cilvēku pilna, bet kaķis mierīgi izgūlies pie kamīna – pasākuma dalībnieki tam bijīgi iet apkārt, paglauda... Citos āra pasākumos kaķis ieņem pozīciju pie liepas, kur visus var tā augstprātīgi nopētīt. Tāds viņš ir. Bet līdz ar paaugstinājumu dienestā noderētu arī līdzfinansējums; šis ir no ziedojumiem dzīvojošs kaķītis. Viņam patīk uzmanība, labprāt ļauj sevi ņemt rokās, ļaujas paglaudīšanai, bet vislabāk – lai atved ko garšīgu," nosmaida Dagnis un piebilst: "Mums ir arī regulārie muzeja apmeklētāji, kuri, šurp braucot, speciāli ved paciņu barības dzīvniekam, pabaro. Bet neskatiet kaķi pēc svara – poza tāda, it kā būtu nabaga badacietējs! Kādreiz jau bija tāds tievāks, iežēlināt prata; nu ir apvēlies, bet vecās manieres turpina praktizēt – nāk klāt, ņaud, pažēlojas, cik grūti..."
Var pieņemt, ka savulaik Seržantam dzīve tiešām nav bijusi viegla. "Pēc ausīm un ģīmja var redzēt, kāds liktenis tam bijis. Savā dzīvē daudz pieredzējis. Kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka iepriekš šo kaķi redzējusi pa mežiem klīstam. It kā kaķis bijis no tuvākajām mājām, kur turēts daudz citu kaķu, pieļaujam, ka aizgājis prom un kādu laiku dzīvojis savvaļā. Kas viņu piesaistīja tieši Mangaļu mājām, nav zināms – vai nāca atkritumus revidēt vai meklēja cilvēku klātbūtni. Sākām kaķi piebarot. Sākumā gan viņš mēdza pazust uz mēnesi vai diviem, bet pēdējā laikā vispār vairs tālu no mājām prom neiet," stāsta Dagnis. Reiz kādā vasaras rītā gan nav skrējis pretī, kā ik dienu parasts, tomēr, par laimi, ātri vien uzradies.
Nabaga kaķītis meža vidū
Ziemassvētku kaujas bija vienas no lielākajām un sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā; tās notika starp vācu 8. un krievu 12. armijas daļām, kuru sastāvā cīnījās astoņi latviešu strēlnieku pulki. Muzeja iekštelpās aplūkojama ekspozīcija par latviešu strēlnieku gaitām 1916.–1917. gada kaujās – vairāk nekā 200 fotogrāfiju, kauju shēmas, Tīreļpurva apkārtnē atrasti priekšmeti, kas sniedz interesantas vēsturiskas liecības par tālaika notikumiem. Savukārt muzeja brīvdabas ekspozīcijā autentiskā vietā rekonstruēts nocietinājumu sistēmas posms – blindāža un daļa no vācu aizsardzības pirmās līnijas jeb t. s. vācu vaļņa, kas ir vienīgais šāda veida objekts Baltijā.
Dagnis stāsta, ka apmeklētāju Mangaļos netrūkst – gadā 12–15 tūkstošu. Šurp brauc gan ģimenes ar bērniem (un pat ar mājdzīvniekiem, kuriem te ļauts atrasties brīvā dabā), gan skolēnu, studentu, kadetu grupas. Muzejā var iesaistīties arī izglītojošās nodarbībās, bet tuvākajā apkārtnē – patstāvīgi izpētīt 7,2 km garo izziņas taku, piedalīties meklēšanas spēlē, apmeklēt orientēšanās poligonu vai gluži vienkārši atvilkt elpu – aptuveni kilometru no Mangaļu mājām uz Ložmetējkalna skatu torņa pusi atradīsiet labiekārtotu piknika vietu piecu ceļu krustojumā, ko apsaimnieko AS Latvijas valsts meži. Ja siltākā gadalaikā tur ugunskurā cepsiet desiņas, iespējams, arī šajā procesā asistēs Seržants.
"Vienu rītu man zvana – cilvēki labiekārtotajā atpūtas vietā piknikojuši, viņiem kaķis pienācis klāt. Vai mēs nezinām, kam tas pieder? Nabaga kaķītis meža vidū! Zinām gan – tas mūsējais, muzeja kaķis. Zvanītājs: "Āaaa... Mēs viņu uz Rīgu atvedām..." Kāpām mašīnā, braucām uz Rīgu, vedām Seržantu atpakaļ. Tad gan šis bija ļoti neapmierināts – laikam uz pilsētas dzīvokli aizvests," pārpratumu atceras muzeja vadītājs.
Uz vienu roku ar lapsu
Kaķa dienas apartamenti atrodas muzeja otrajā stāvā vienā kabinetā ar muzeja vadītāju un viņa kolēģi pētnieku Gati Ozoliņu. Kamēr kungi strādā pie datora, murrātājs snauž savā gultiņā – ja vien nesnauž vēsturniekiem klēpī vai "nelasa" datorā tekstus un uzrakstīto. Bļodiņu gaitenī pārbauda regulāri. Nokārtot svarīgas darīšanas dodas ārā, savukārt nakšņo muzeja saimniecības ēkā, kur 2. stāvā kaķim iekārtota miga. Un klīst visai brīvi, bet pa tuvāko apkārtējo teritoriju.
Kā ar lapsām šai pusē? "Nezinām, vai Seržants tās uzrunā vai kā citādi sarunā. Aizvadītajā vasarā te bija jaunsargu nometne, tad viena lapsa mūs bija apsēdusi – nāca, regulāri pārbaudīja atkritumu konteinerus. Baidījāmies, ka tikai kaķis nepazūd. Bet tad jaunsargi bija pamanījuši, ka Seržants ar lapsu kopā staigā. Runā, ka lapsas pašas izlemjot – lūk, šo kaķi tās neēdīs – un mēdzot pat samesties uz vienu roku, lai kopā ar kaķi ietu medībās. Pēc jaunsargu liecībām, lapsai ar Seržantu komunikācija bija, bet ne naidīga," pastāsta Gatis.
Ciemos atbraukušos suņu saimniekus gan muzeja darbinieki brīdinot: Seržants var bez ceremonijām pirmais pienākt sunim klāt un "ievilkt pa ģīmi", nešķirojot – liels vai mazs.
Aizēno visus
Kad ar fotogrāfu dodamies apskatīt muzeja ekspozīciju un kaķim jāpamet ciemiņa klēpis, tas aiziet pārbaudīt bļodiņu. Tā kā ēdamtrauka saturs nav papildināts ar jauniem gardumiem, interese par svešiniekiem Seržantam zūd.
Toties kaķis nav skubināms pozēt un izvēlas centrālo vietu – muzejā apskatāms lielākais kauju vietu makets Latvijā, kurā attēloti vairāki kvadrātkilometri Ziemassvētku kauju teritorijas ar Pirmā pasaules kara nocietinājumiem. Seržants ieņem majestātisku pozu uz stiklotās maketa virsmas – kā tāds vēstures sargātājs, kurš ikreiz iznāks laukā sagaidīt teju katru atbraucēju vai ciemiņu grupu. "Mēs jau saprotam, ka kaķis kā personība te aizēno visus, mēs popularitātē nevaram konkurēt," paironizē Dagnis. "Citreiz bērnu grupiņai stāstām ko interesantu, kādas emocionālas lietas, cenšamies sakoncentrēt viņu uzmanību, vai nodarbības laikā notiek kādas fiziskās aktivitātes, bet te pēkšņi auditorijas priekšā iznāk Seržants, un viss nodarbības plāns sabrūk. Viens tāds pūkains radījums pārņem visu publiku savā varā, mazliet pagrozās un aiziet."
Taujāts, kas bērnus muzejā visvairāk saista, muzeja vadītājs atklāj: "Mūsu vēlme ir ļaut bērniem saprast, cik karš ir slikts – sliktākais, kas var notikt. Arī saprast, ka mūsu brīvība ir milzīga vērtība, tā nav uzdāvināta, bet izcīnīta. Un, ja cilvēks saprot, cik dārga cena par to maksāta, muzeja apmeklējums nav bijis veltīgs."
Pagājušā gadsimta sākumā kaķa kā lauku vides mājdzīvnieka uzdevums primāri bija ķert peles. Vēsturnieki pieļauj, ka arī latviešu strēlniekiem viņu gaitās kaķi bijuši "kaujas biedri" ar peļu junkuru funkciju. Arhīvos Dagnis Dedumietis atradis kādu foto, kas tapis Pirmā pasaules kara laikā, ap 1916. gadu, vasarā latviešu strēlnieku pozīcijās – bildē redzams, ka vienam no karavīriem klēpī sēž un grasās mukt gaišas krāsas kaķis.
Medīgs esot arī Seržants. Kā teic muzeja darbinieki – pa kādai pelei regulāri atnes. Viņi lēš, ka patlaban kaķim varētu būt jau krietni vairāk nekā desmit gadu, nekāds jauniņais nav. Kā dzīvnieks ticis pie vārda? Seržants ir militāra dienesta pakāpe, kam uz uzplečiem ir visvairāk svītru – trīs. Tā kā šis kaķis ir svītrains, vēsturnieki nav bijuši skopi, un pakāpe atbilst izskatam. "Lai gan Seržants domā, ka viņš ir vismaz ģenerālis," smej Gatis Ozoliņš.