Ne vienam vien jaunietim studiju gaitas atvieglo vai pat palīdz vispār sākt stipendija, par kuru parūpējies kāds labvēlis, uzņēmums vai fonds. Daļa no šādiem stipendiju saņēmējiem vēlāk dzīvē paši kļūst par stipendiju ziedotājiem – parasti klusi un īpaši neafišējot. Nils Odiņš ar ģimeni un Roberts Veins ir no šādu ziedotāju pulka Vītolu fondā, turklāt abi izvēlējušies praksi, kas Latvijā, runājot par filantropiju, varbūt nav tā ierastākā. Roberts savu regulāro ziedojumu Vītolu fonda Draugu stipendijai noformējis kā automātisko ikmēneša maksājumu internetbankā, savukārt Nils ar brāļiem savas mammas piemiņas stipendijai līdzekļus sāka vākt jau mammas bērēs – puķu un vainagu vietā.
Tikai pa rozītei
"Mamma gribēja, ka pēc nāves tiek kremēta un viņas pelni – izkaisīti jūrā. Līdz ar to mums radās ideja – viņas piemiņu iemūžināt tādā kā nemateriālā piemineklī, izveidojot stipendiju, jo materiāla pieminekļa jau nebūs. Mamma pati izvēlējās, kā to gribētu redzēt un kam tieši stipendiju novēlēt," Nils Odiņš stāsta par mammas Benitas vēlmi, lai viņas bērēs sanākušie naudu ziedotu nevis puķēm un vainagiem, bet kam paliekošākam. "Mums ar brāļiem viņa arī stingri pieteica – lūdzu, katrs tikai pa rozītei."
Benita Daude (laulībā Odiņa) visu mūžu bija aizrautīga dejotāja – bērnībā dejoja Dzirkstelītē, pēc tam ilgus gadus nopelniem bagātajā tautas deju ansamblī Liesma pie pedagoga un horeogrāfa Imanta Magones.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!