Daudzviet viensētās vēl joprojām var redzēt kuplos zaļos sparģeļu jeb asparāgu krūmus, kuru zarus savulaik bieži izmantoja, lai padarītu ziedu pušķus vizuāli lielākus.
Jā, latīniski sparģeļi ir asparāgi, turklāt ārstnieciski, uz ko norāda to nosaukums Asparagus officinalis. Savukārt vārds "sparģeļi" ir nācis no vācu valodas Spargel.
Rīgā Ziedoņdārza apkaimē vēl joprojām ir Sparģeļu iela. Tur pirms simt gadiem atradās liela dārzniecība, kurā audzēja ne tikai sparģeļus, bet pat arbūzus un melones lecektīs.
Pēdējos gados arī Latvijas zemnieki ir sākuši audzēt sparģeļus, un 2023. gadā to platība sasniedza 23 hektārus. Sparģeļu sezona ilgst no maija līdz jūnijam. Visbiežāk Latvijā sastopami zaļie sparģeļi, jo tie ir izturīgāki mūsu klimatā un vieglāk audzējami. Baltie sparģeļi biežāk tiek importēti.
Sparģeļi ir viens no pirmajiem pavasara dārzeņiem, kas parādās tirgos un dārzos, dodot ziņu par siltās sezonas sākumu. Tie ir bagāti ar šķiedrvielām, vitamīniem un antioksidantiem. Sparģeļi satur maz kaloriju, padarot tos par lielisku izvēli svara kontroles vai detoksikācijas diētām.
Veikalos nopērkami baltie, violetie un zaļie sparģeļi. Tie visi ir vienas un tās pašas augu sugas dažādas formas, taču atšķiras gan pēc audzēšanas veida, gan pēc garšas, tekstūras un uzturvērtības.
Zaļie sparģeļi aug saules gaismā, un hlorofils (kas veido zaļo krāsu) attīstās fotosintēzes rezultātā. Tiem ir izteiktāka, nedaudz zāļaina vai riekstaina garša ar vieglu rūgtuma noti. Tekstūras ziņā tie ir stingri, taču kraukšķīgi, īpaši tievākie dzinumi.
Baltie sparģeļi tiek audzēti zem augsnes vai pārsegti ar melnu plēvi, lai nepieļautu saules gaismu un fotosintēzi – tāpēc tiem arī baltā krāsa. Garšas ziņā tie ir maigāki, mazāk rūgti, ar vieglu saldenumu. Tekstūra tiem ir mīkstāka, taču bieži vien šķiedraināka – pirms gatavošanas tos parasti nomizo.
Violetie sparģeļi aug saulē tāpat kā zaļie sparģeļi, taču tā ir cita sparģeļu apakšsuga, kas ir īpaši iecienīta Itālijā un Anglijā. Šie dzinumi ir spēcīgāki, garšas ziņā – maigāki, saldāki, satur mazāk šķiedrvielu, atgādina zirņus vai kukurūzu. Raksturīgo violeto krāsu nodrošina augstais antocianīnu līmenis (spēcīgs antioksidants). Tekstūra tiem bieži vien maigāka nekā zaļajiem, piemēroti arī ēšanai svaigā veidā.
Sparģeļus var vārīt, tvaicēt, grilēt, cept vai pat ēst neapstrādātus, īpaši jaunos un tievos dzinumus. Vienkāršākais veids ir apgrauzdēt tos pannā ar olīveļļu, pievienojot nedaudz sāls un citrona sulas. Sparģeļi lieliski sader ar olu ēdieniem (piemēram, omleti vai Benedikta olu), sieriem, zivīm un krēmīgām vai olu mērcēm. Svaigus sparģeļus vislabāk patērēt pāris dienu laikā pēc iegādes, uzglabājot tos ledusskapī vertikāli ūdens glāzē vai ietītus mitrā papīra dvielī.