Bet ir vēl daži garšaugi, kas latviešu virtuvē zināmi jau sen, taču pienācīgu vietu tā arī joprojām nav izpelnījušies, piemēram, lupstājs un majorāns.
Lupstāju var saukt arī par sētmales pērli. Ar šo garšaugu varētu būt tā: ja labi pameklē, to noteikti var atrast arī omes dārza tālākajā nostūrī (veikalā gan ne). Iespējams, tas vienmēr (līdzīgi sparģelim) ir bijis tikai tāds sētmales rotājums. Taču nedz auguma, nedz garšas ziņā lupstājs nav no pieticīgajiem. Tas vienā mierā bez īpašas apčubināšanas var pāraugt pat vidusmēra cilvēka augumu. Turklāt garša tam ir ļoti spēcīga, nedaudz atgādina seleriju, kurai pievienots garšas pastiprinātājs. Aromātam pietiks ar pāris sīkām lapiņām. Arī pēc skata lupstājs ir kā tāds milzīgs selerijas un suņuburkšķa krustojums. Ne velti franči to nokristījuši par céleri bâtard jeb viltus seleriju. Lupstāja lapas var droši sažāvēt ziemai, jo tās saglabā garšu arī izžāvētas.
Lupstājs lieliski noderēs tiem, kuri mēģina nepārdozēt ar gaļu un sāli – aizstās gan vienu, gan otru. Holandē to dēvē par maggi un, tāpat kā citi to dara ar tāda paša nosaukuma rūpniecisko garšvielu maisījumu, liek klāt visam, kam trūkst garšas un sātīguma. Pievienojot kādu lapiņu ierastajai garšvielu buķetei, sanāk pavisam netradicionāla uzkoda.
Lupstāju seleriju vietā liek klāt arī klasiskajiem olu salātiem. Sagriež vārītas olas, pievieno sasmalcinātus lociņus, lupstāju, majonēzi, sāli un piparus. Liek uz graudu maizes un kraukšķīgas salātlapas.
Tāpat ar lupstāju var uzfrišināt kartupeļu zupu. Katlā izkausē pāris ēdamkarotes sviesta un uz mazas uguns apcep sasmalcinātu sīpolu un buntīti sīpolloku. Pielej kādus 750 ml ūdens, ieber četrus palielus sasmalcinātus kartupeļus, vāra, līdz tie mīksti. Noņem no uguns un atdzesē. Sablendē zupu, pievieno lupstāju, sāli, piparus un lēnām iemaisa aptuveni glāzi piena. Visu uzvāra.
Savukārt par majorānu varētu teikt tā – skujainais cūkgaļas mīļotājs. Kaut gan majorāns izaug neliels, ir ar sīkām, apaļīgām lapām un čiekuriņiem līdzīgām ziedkopām, garša tam ir izteiksmīga. Plūcot rokas mazliet smaržo pēc senākos laikos tik populārā skuju ekstrakta vannām. Tam ir pikants skuju aromāts ar nelielu piparmētras noti. Tāpēc virtuvē ar majorānu nevajadzētu pārspīlēt. Tāpat kā rozmarīns, tas lielās devās var neglābjami sabojāt ēdienu. Ja gribat audzēt to paši savā dārzā, mūsu platuma grādos to labāk stādīt siltumnīcā, jo ziemas ārā tas visdrīzāk nepārdzīvos.
Majorāns ir cūkas cepeša obligātā piedeva. Nedaudz ķiploka, svaigas (var arī žāvētas) majorāna lapiņas, labs cūkas šķiņķa gabals, sāls, pipari – un ideāls cepetis gatavs. Vēl majorāns labi garšo tomātu zupās.