Latviskā meditācija ir īpaša garīgā prakse, kuras galvenās īpašības līdzinās kristīgajai vai budisma meditācijai – prāta nomierināšana, noturēšana vienā vietā un sevis līdzsvarošana. Tas atbrīvojas no čužām un sārņiem un, līdzīgi kā sagulēts vilnas deķis, kas izvilkts no istabas un izdauzīts no putekļiem, kļūst atkal svaigs, tīrs un elastīgs.
Mana mamma ir latviskās meditācijas lielmeistare. Vasaras vakaros viņa sēž stundām ilgi un virpina lūgšanu krelles – svarīgu reliģisko meditāciju sastāvdaļu. Cauri pirkstiem izslīd tūkstošiem spīdīgo lodīšu, iekrāsojot mammas pirkstus zilisarkanus. Ir ogu laiks, un tiek pārlasīti un attīrīti vairāki spaiņi ar upenēm. Pagājušonedēļ bija avenes, bet meditācijas sezona sākās ar zemenēm. Sekos ķirši, tad jāņogas, ērkšķogas un vasaras nogalē – brūklenes. Par "retrītu" var noderēt jebkura vieta – hruščovenes dzīvoklis, lauku mājas virtuve vai pagalms. Ir vajadzīgi tikai divi spaiņi (viens savāktajām ogām, otrs – iztīrītajām) un apziņa, ka esi ceļa sākumā, kas vedīs cauri ziemai. Esmu ievērojis, ka šajās meditāciju kūrēs mamma spēj ieiet dziļākajās savas latviskās būtnes daļās un kaut kā neredzami savienojas ar tām neskaitāmajām sārti zilajām rokām visos laikos, kas citu pēc citas atbrīvo upenes no kātiņa un avenes no tārpiņa.
Uz večiem šī prakses forma īsti nedarbojas. Latvijas mežos spieto melleņu lasītāji, bet attīrīšanās vietā krellīšu virpināšana visbiežāk beidzas ar siltām divlitrīgām alus kapsulām pēcpusdienā un izmainītu apziņas stāvokli pie ciema veikala vai pēkšņi putekļaina ceļa malā. Par laimi, liela daļa no viņiem jau aizspietojuši uz Anglijas sēņu fermām, un palikušie ir uzskatāmi par tādiem kā indiāņiem, kas neparko nevēlas pamest vecās medību vietas, nedēļas nogalēs baidot pilsētniekus ogotājus. Tomēr nevar teikt, ka melleņotāji neveic garīgo praksi, – tā tiek piekopta autobusu pieturu nojumēs, nesteidzīgi un bezkaislīgi vērojot laika plūdumu un koncentrējoties uz prāta noturēšanu vienā punktā.
Cits latviskās meditācijas veids ir kolektīvā meditācija balsīs. Mums šogad jau bijuši vismaz trīs Dziesmu svētki – Ziemeļvalstu Dziesmu svētki, kuriem sekoja bērnu un jauniešu kopdziedāšana un tikko izskanējušais pagānu festivāls Baltica. Līdzīgi kā mana mamma savā garīgajā praksē pieslēdzas pie tīkla, kas savieno ogu lasītājas neskaitāmās paaudzēs pirms viņas, arī dziedātāji uz brīdi kļūst par vienotu, pārcilvēcisku "es", kopīgi radot apdullinošas vibrācijas, kādas iespējamas tikai tad, kad daudzi tūkstoši skaļi vienlaikus pasaka vienu un to pašu vārdu.
Esmu pārliecināts, ka daļa no šīs apreibinošās enerģijas nāk no zālēm un puķēm, kas savītas uz koristu galvām. Nav tāda latvieša, kura būtība netiktu līdz baltkvēlei uzbudināta, kad viņš dzied un sajūt aromātu, kas sastāv no simtiem kilogramu visu iespējamo burvju zālīšu, kuras koncentrētā veidā saliktas uz cilvēku galvām. Šī ir unikāla meditācija, kas parasti pāriet transā, kad cilvēki dzied un atrodas deviņreiz trejdeviņu zāļu enerģētiskajā zonā.
Un kur nu vēl pirtnieku rituāli, apcerīgā beku meklēšana un tējiņu plūkšana, par mistiskajiem "laika vērotājiem" nerunājot. Vienvārdsakot – mēs esam dižena un garīga tauta.