Maza Sicīlijas muzeja darbinieki ilgi skatījās uz bezformīgu marmora gabalu, līdz beidzot nolēma – atdosim to atpakaļ grieķiem. Šis akmens klucis ir apģērba fragments no Partenona – ikoniskā tempļa. Kamēr grieķi bija neuzmanīgi, veiklie Eiropas kaimiņi notīrīja tempļa frīzi no skulptūrām, un tagad dievu un mirstīgo ļaužu procesija ir izkaisīta Vācijā, Dānijā, Itālijā un pēdējo gadsimtu lielāko laupītāju noliktavā – Britu muzejā. Ne tikai Sicīlijas itāļiem marmora kumosi sāk spiest rīklē, nupat pāvests Francisks paziņoja, ka Vatikāns no saviem kambariem izvilks zirga galvu un pāris cilvēku ģīmjus, lai labotu vēsturisko netaisnību. Grieķijas Partenona puzles aizpildīšanās ir sākusies, un visvairāk savos zaglīgajos pirkstos kož tieši briti: spiediens atdot marmora skulptūras ir milzīgs, baumo, ka esot jau panākta slepena vienošanās un Londonā mēs varētu skatīt ar 3D printeri drukātas kopijas. Mūsdienu tehnoloģijas dod iespēju izgatavot tās ar mikroskopisku precizitāti, ja vajag – no marmora.
Nezinu, ko par saviem grieķu akmeņiem domā vācieši, toties viņi ir saskaitījuši, ka atdos Nigērijai vairāk nekā tūkstoš bronzas priekšmetu, ko mākslas pasaulē pazīst kā "Beninas bronzu". Tās ir XVI gadsimtā darinātas figūras un plāksnes karaļa pilij – vieni no visskaistākajiem priekšmetiem, ko cilvēce jebkad bronzā ir atlējusi. Nupat pirmie desmiti ir aizceļojuši atpakaļ uz Āfriku, savukārt briti turpina kost pirkstos: arī šeit viņi iekampuši visvairāk un pirms gada paziņoja, ka atdos pirmos sešus priekšmetus īpašniekiem.
Vēsturiskā taisnīguma pārskatīšanas kontekstā aizdomājos par Latviju. Mūsu zemei ir atņemti bronzas zirdziņi un bultu uzgaļi, kas dus pasaules kolekcionāru kastītēs. Būtu interesanti, ja kuršu vai lībiešu pēcteči pieprasītu Vēstures un kuģniecības muzejam atdot no viņu senčiem novilktos gredzenus un kaklariņķus. Vai, piemēram, pieprasītu Brīvdabas muzejam atdot kādu māju vai vismaz pūralādi. Esmu lasījis, ka muzeja celtnes pārsvarā ir "iegādātas", bet bieži vien sastopams vienkāršāks termins: "pārvestas" no attiecīgā pagasta. Pieņemsim, ka nevienai pamatiedzīvotāju ciltij pāri nav nodarīts un māju atdošanas jomā varam būt mierīgi, bet kā ir ar vēsturisko taisnīgumu?
Brīvdabas muzejs sevi definē kā "visas valsts vēsturisko atmiņu", rakstīts Enciklopedija.lv. Tas uzkrājot latviešu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas un estētisko pasauli. Diezgan droši varu apgalvot, ka tie ir klaji meli – mēs neko nevaram uzzināt par ebreju dzīvi, viņu kultūru, tradīcijām un sadzīves priekšmetiem. Brīvdabas muzejs neliecina, ka mums bijuši vecticībnieki, poļi, ukraiņi, tiesa, ir viena Latgales krievu sēta, bet kopumā muzejs turpina sūnot nacionāli romantiskā miglā bez pilna skatījuma, ar cik dažādiem kaimiņiem mēs kopā sadzīvojam. Un kā ar padomju laikiem? Tāpat kā aizvācamie pieminekļi – šo laiku labāk aizmirsīsim un pāri kāpsim dziedādami? Tuvojas ekskursiju laiks – apmeklējiet padomju lauku ēku Igaunijas Brīvdabas muzejā! Jā, ar smirdīgajām padomju ziepēm virtuvē un uz aukliņas izkārtām manas bērnības zeķbiksēm.