Arī Latvija trīs dienas var un tad atkal nevar. Uztaisīt pasaulē skaistākās monētas var, saņemties un izstrādāt vienotu valsts iestāžu grafisko tēlu ar klasisku ģerboni un krāsainu identifikācijas sistēmu var, bet tad paslīd kāja, un kolektīvā reibumā pases un sirsniņas var zīmēt visi, kas vien to vēlas.
Neķerieties klāt latvju rakstiem, Dziesmu svētkiem, pastalām, Lielvārdes jostai, Latvijas kontūrai – visu klišeju klišejām –, ko, tāpat kā rupjmaizi, smiltsērkšķu želeju un sklandrausi, visi nemaz neēd. Izdodiet enciklopēdijas, leksikonus un lielās vēstures, bet neķēpājieties ar dizaina mantojumu, kā pagadās. Pase, e-talons, balsošanas zīmes, skolēna apliecība un diplomātisko attiecību aksesuāri ir mūsdienu Latvijas identitātes zīmes, un nevajag nevienu žņaugt tautiskā jostā.
Labu dizainu vienmēr gribas noglāstīt – kaut ar acīm, ja tas ir ekrānā. Turēt rokās glīti iesietu grāmatu vai funkcionālu nazi un šo pieredzi pilnībā izbaudīt ir pievienotā vērtība, ko sniedz dizains. Tā nav tikai nauda, ko var izmērīt, salīdzinot kuļķenē iesvērtus graudus ar dizaina mušļiem. Labam dizainam vērtību pievieno ikdiena – katrs pieskāriens, katra reize, kad dizainu lieto vai aplūko. Ja mana roka sniedzas pēc glīta, apaļa ābola, tad kāpēc mani rāt, ka vēlos smalku, nevis neglītu, naivu, morāli novecojušu pasi?
Kopš dizaina popularizēšanā ir iesaistījusies valsts, pazudušas robežas starp mākslu muzejā ar augstiem standartiem un mājražotāju tusiņu tirdziņā. Pazudušas izstādes, kuras mani izaicina ar viedokli un kurām ir autors ar savu sakāmo. Katru nedēļu kaut kur Latvijā notiek mazs dizaina praids, kas sumina, manifestē un izaicina. Taču, kad valstij ir vajadzīgs interjers vai trāpīga zīme, ar ko izcelties Eiropā, tad visi manifesti, balvas, gada stilīgākie dizaineri pazūd kā akā iekrituši, un pāri paliek sērīgs dzirnakmens.
Varbūt Latvijai šodien vērts nodoties meditācijai. Ieelpa – es atmetu visu ārzemēs noskatīto un ierodos atpakaļ savā zemē. Izelpa – ko es te redzu un dzirdu? Ieelpa – vai tie nav putni, kas dzied? Izelpa – zilās debesīs virs manis skan daiļa mūzika. Ieelpa – mūzika piepilda mani. Izelpa – es esmu mūzika. Ieelpa – es dziedu. Izelpa – es skanu. Es esmu mūzika. Es esmu Latvija.
Ir zināms, ka pēc meditācijas ir vieglāk ieraudzīt ceļu un pieņemt pareizos lēmumus. Tā atklātos, ka visus dizainam paredzētos līdzekļus būtu lietderīgāk ieguldīt nacionālas nozīmes koncertzālē, kur darbs atrastos gan arhitektiem, gan dizaineriem. Bet pases – vai tās varētu būt elektroniskas?