Ja jūs man jautātu, kā tas nākas, ka jau vairāk nekā divas nedēļas svarīgākās ziņas medijos ir par kāda muzikanta dēku ar sabiedrības dāmu, es tikai izliktos, ka zinu atbildi. Bet atgaiņātos ar pretjautājumu – vai tad jūs to negribējāt no paša sākuma? Ar pašu sākumu es domāju gadus divdesmit piecus senu pagātni. Atgādinātu arī, ka šī persona jau līdz šim bija populāra vairāk ar skandāliem nekā mūziku, bet papildu svaru ieguva ar dažu gadu ilgu rēgošanos komerctelevīzijas ugunīs, intervējot slavenus cilvēkus, to vidū godājamus kultūras darbiniekus.
Mākslinieki, komponisti un aktieri šajās sarunās centās izteikties tā, lai pat muļķim viss būtu skaidrs, un, spriežot pēc intervētāja sejas izteiksmes, viņiem reizēm izdevās.
Tas notika Latvijas valsts simtgades svinēšanas kontekstā un par valsts piešķirtu finansējumu. Šajā apkaunojošajā stāstā vienkopus saplūst vairākas tēmas – ne tikai informācijas plūsmas nenovēršamā dzeltēšana, bet arī jebkuras profesionālas jomas profanācija, tiklīdz tā nokļūst TV, populārajā presē un portālos. Kā varēja būt tā, ka cilvēki ticēja avīzēm, kad tās nebija brīvas un meloja, bet tagad drīzāk gan būtu jālūdzas, lai viņi netic nevienam vārdam?
Ja kāds atceras, deviņdesmito gadu sākumā pat stacijas tunelī tirgoja melnbaltus pornogrāfiskus izdevumus. Deviņdesmit trešajā piedzima pirmais īstais latviešu tabloīds. Augstā prese kādu laiku turējās pretī dzeltenajam kārdinājumam – Dienas smalko aprindu hronika bija drīzāk inteliģenta parodija par žanru, toties izdevību nesmādēja dāmas, ko tagad uzskata par Latvijas sieviešu preses ciltsmātēm. Tabloīdi vairojās.
Protams, tenkām ir tiesības eksistēt, kamēr tās sauc par tenkām. Bet katras tenkas lielais izaicinājums ir iespraukties starp īstajām ziņām, izlikties par līdzvērtīgu.
Kādu laiku ziņu avotus varēja sašķirot uzticamos un mazāk uzticamos, pie pēdējiem pieskaitot interneta portālus. Taču īsts dzeltenuma uzvaras gājiens sākās, kad kādas senāk respektablas avīzes digitālā versija sāka publicēt arī materiālus no visdzeltenākā tabloīda bez atšķirības zīmēm, – ironiski, ka tas sakrita ar laiku, kad pēdējā uzdarbojās kādreizējā Atmodas barvede un patiesības cīnītāja. Bet ko nu par tik seniem laikiem, ja šodien pat kādreizējais žurnālistikas pravietis sēž tajā pašā televīzijas kanālā un pāršķirsta citu ierakstus sociālajos tīklos.
Mēs neesam vieni. Lūk, arī vācu preses lepnumu Der Spiegel pagājušā gada nogalē pārsteidza, ka viņu labākais līdzstrādnieks, daudzu balvu ieguvējs Klāss Reluciuss daudzus no savu rakstu sižetiem un varoņiem ir vienkārši izdomājis. Nepatīkami, ņemot vērā, ka Der Spiegel uztur ap sešdesmit cilvēku lielu faktu pārbaudes nodaļu. Negodā kritušais žurnālists aizbildinājās, ka baidījies no neveiksmes – rakstījis to, ko cilvēki vēlas lasīt. Izglītotie, progresīvie, laikmetīgi domājošie lasītāji. Vai tad jūs to negribējāt?
Robis
reptilis