Uz Akmens tilta un Āgenskalnā tā vairs nav, jo tur nav īsti ar ko mērīties garumā. Tur jūtas toties aiziet plašumā, un tam ir iemesls. Gaišs ir bijis jau kopš centra, bet kaut kur klusumā ap Māras dīķi vai – ja iets un domāts pietiekami raiti – Bieriņos pēkšņi kā vilnis no aizmugures vienmēr negaidīti pagrūž saullēkts.
Vakar tas viss sākās ar nevainīgu pikniku kādā no vēsturiskajiem pilsētas parkiem. Bija labs baltvīns un sviestmaizes ar zivi un profesionāla pavāra piesitienu. Varētu būt gājuši arī uz kādu kafejnīcu ar terasi vai uz privātu priekšpilsētas dārzu, bet gribējās būt brīviem, nevis uzkraut rūpes par sevi kādai bārdāmai vai namamātei. Netālu sēdošās māmiņas izskatījās saprotošas, skrējēji skrēja garām, par mums nedomādami, un arī mēs drīz par viņiem aizmirsām. Runājām par to, ko kurš nesen redzējis vai lasījis. Kāds tikko bija noklausījies Jesajam Berlinam veltītu Tomasa Hendrika Ilvesa lekciju kinoteātrī Splendid Palace, bet, lai nesāktu atkal salīdzināt nesalīdzināmos Baltijas valstu prezidentus, cits ieminējās, ka Berlina esejās par brīvību, kas tikko vēlreiz izdotas bezmaksas e-grāmatas formātā, esot daudz drukas kļūdu.
Vārds pa vārdam, un uzzinājām arī to, ka redzamākā Pussy Riot aktīviste Nadja Tolokoņņikova Itālijas lielākajā laikrakstā La Stampa izskaidrojusi, kāda bēdīga nevērība bijusi Venēcijas Universitātes Ca’ Foscari lēmums piešķirt goda doktora titulu Krievijas kultūras ministram, odiozam Putina anturāžas loceklim, kurš neilgi pirms tam, reizē ar citām preteklībām realizējot visiem šobrīd zināmo politiku, no Krievijas paviljona kuratora amata Venēcijas arhitektūras biennālē bija atlaidis vienu no redzamākajiem valsts intelektuāļiem Grigoriju Revzinu. Studentu un mācībspēku sašutums izjaucis titula piešķiršanas ceremoniju Venēcijā, bet universitātes prorektore, nezinādama, kā izgrozīties no pārpratuma, aizvedusi apbalvojumu uz Maskavu un tad iesniegusi atlūgumu.
Universitātē Ca’ Foscari ar Krievijas valdības atbalstu jau trīs gadus darbojas krievu kultūras studiju programma, un tā vienmēr ar kādu satelītpasākumu ir populārs punkts Venēcijas biennāļu programmā, šonedēļ – ar ievērojamā modernista no PSRS aizbēgušā Mihaila Roginska gleznu retrospekciju. Mēs bijām nolēmuši par sarežģīto nerunāt, un, lai gan paši uz Venēciju tā arī neaizbraucām, tomēr mums vēl bija vīns vienā no vēsturiskajiem Rīgas parkiem, un mēs nolēmām paturēt īkšķus par biroju NRJA – Latvijas paviljona autoru šā gada Venēcijas arhitektūras biennālē – un par rīdzinieku Reini Adoviču no WARP, kurš ir Igaunijas nacionālās ekspozīcijas līdzautors. Mazliet arī pabučojāmies. Tas gan, cik zināms, nav aizliegts, policista kungs. Turklāt kļuva vēsāks, tāpēc savācām visu atlikumu grozos un gājām dejot. Mūsu kompānijai ir izteikts nepatikas trūkums pret pilsētu, mēs to mīlam un no tās nebaidāmies, un, cik iespējams, esam tai pa vidu ar visām savām maņām. Tāpēc pēc dejām, kad jau metās gaišs (vispār jau es parasti nedejoju, bet šoreiz neviens neskatījās), nesaucu kā sliņķis taksi, bet nolēmu pirms mājām pastaigāties vēl.