Olas mēs gatavojam kā visi, maize un desa – arī kā pie cilvēkiem, bet, lūk, kafiju kā nekur pasaulē mēs ieberam krūzē un aplejam ar verdošu ūdeni.
Tā saasināti šo kultūras iezīmi izjūtu, kad ir jāpavada ilgāks laiks kopā ar nelatviešiem. Piemēram, pašlaik, kad esmu mākslas rezidencē Horvātijā un gatavoju brokastis kopā ar kādu austriešu kungu, pirmās dienas bija tādas normālas. Mēs dzērām kafiju no parasta rūcoša kafijas automāta, kādi pēdējos gados piepildījuši lētās kafejnīcas un iekarojuši darbaļaužu virtuves, līdz kādā rītā parādījos virtuves durvīs ar maltās kafijas paku un paziņoju, ka Friča sarūpēto kafiju vairs nelietošu. Būdams kultūrvēsturnieks, viņš mēģināja uztaustīt manu kaislību – vai tā būs turku kafija? Varbūt arābu? Senegāliešu? Nē, tā nav neviena no viņam pazīstamajām tradīcijām. Divarpus tējkarošu maltas kafijas tiek aplietas ar ūdeni, biezumi nogrimst, un lieta darīta. Atstāju kultūrvēsturnieka ziņā ievietot šo tradīciju kādā no viņam zināmajām nišām.
Kad mācījos Amerikā un kādu laiku pavadīju prēriju un mežonīgo zirgu štatos, vietējie, redzot darbošanos ar biezumiem, zināja precīzu atbildi: tā ir kovboju kafija. Tomēr pilnvērtīgas kovboju kafijas gatavošanas recepte ietverot papildu soli – kad biezumi kanniņā ir aplieti ar ūdeni, pēc pāris minūtēm dzērienu izkāš caur zeķi. Kafijas garšu lielā mērā nosaka tas, kas pirms tam ir valkājis šo zeķi. Smalkākie kovboji zeķes vietā izmanto citu metodi: pāris minūšu pēc tam, kad kafija tiek aplieta, virsū uzlej aukstu ūdeni – tas ātri nosēdina biezumus. Tā man stāstīja Amerikā.
Redzot latvisko kafijas gatavošanas tehniku, kafijas gardēži ir daudzkārt norādījuši – ja dzērienu atstāj uz biezumiem ilgāk par pāris minūtēm, tas kļūst nebaudāms. Saskaņā ar feinšmekeru tabulām aplietai kafijai ar karstu ūdeni ir jāsaskaras no divām līdz četrām minūtēm. Šādos gadījumos es atceros sarunu, kāda izraisījās Itālijā, kad es virtuvē cīnījos ar klasisko mokas kanniņu, kur verdošā kafija šļācas ārā pa skurstenīti. Mājas apkopēja bija kundze no Etiopijas – vietas, kas pasaulei devusi kafijas dzeršanas kultūru. Esmu pārliecināts – šī tradīcija Etiopijā ir tikpat nozīmīga kā dziedāšana korī Latvijā. Nu, lūk, etiopiete nogrozīja galvu par visu šo ņemšanos un izstāstīja, ka viņi vienu un to pašu kafiju rituāla ietvaros aplej trīs reizes. Sākumā tiek dzerta krūzīte stiprā brūvējuma, ceļa kāja pēc stundas vai vēlāk – ir jau pavisam vāja. Baristas ar savām divām vai četrām minūtēm lai iet ieskrieties.
Lai vai kā – galvenais ir pati kafija, un šeit ir liela problēma. Vienas markas un iepakojuma kafija Latvijā ir krietni draņķīgāka par to, kāda nopērkama Vācijā. Tieši tāpēc kāds mans paziņa regulāri lūdz draugus no importijas atvest dažas paciņas parastās zaļās Jacobs Kronung, kas, Rietumu veikalā pirkta, ir krietni pārāka par Latvijā piedāvāto versiju. Starp citu, sliktāku produktu tirgošana vienādos iepakojumos Austrumeiropas pircējiem ir tik samilzusi problēma, ka nupat to savā ikgadējā uzrunā par stāvokli Eiropas Savienībā īpaši uzsvēra EK prezidents Žans Klods Junkers, bet šī tēma lai paliek citai slejai.
Noslēgumā – balstoties savā pasaules pieredzē, uzskatu, ka kafijas apliešana ar karstu ūdeni krūzītē ir jāatzīst par neatņemamu Latvian cuisine sastāvdaļu, līdzvērtīgu asinsdesai, cūkas gaļas galertam, rasolam un, protams, speķa pīrādziņiem mammas gaumē.