Kenans bija viens no aukstā kara laika nozīmīgākajiem PSRS ekspertiem amerikāņu administrācijā, Padomju Savienības iegrožošanas politikas autors, kādu laiku dzīvojis arī Rīgā (Rīgas Laiks, 3/1997). Toreiz runa bija vēl tikai par Čehiju, Poliju un Ungāriju. Kenans bija sašutis – viņš prognozēja, ka atsāksies aukstais karš. Frīdmens vēl šobaltdien apgalvo, ka NATO paplašināšana bijis muļķīgs un bezatbildīgs lēmums.
Lai gan šobrīd Kenana pravietojums šķietami piepildās, noteikt pašreizējā konflikta iemeslus patiesībā nav viegli. "Saprātīgs lēmums" Kenana izpratnē Latvijai droši vien nozīmētu palikšanu Krievijas "interešu sfērā", un ir skaidrs, ka tāda iespēja bija pavisam reāla. Bet vai NATO paplašināšanās patiešām ir pašreizējā konflikta cēlonis? Es teiktu, ka ne, katrā ziņā ne galvenais. Ukrainas notikumi skaidri uzrāda, cik Krievijai ir maz, ko pasaulei piedāvāt. Krievijai nav izdevies radīt valsts modeli, ko kāds cits gribētu atdarināt. Ar to mūsdienu Krievija atšķiras ne tikai no ASV vai Eiropas Savienības, bet arī Ķīnas, tās pašas PSRS vai pat Taleban Afganistānas. Krievija var šķist saistoša tikai tiem, kas gatavi atteikties nezin no kā krievu nacionālo jūtu un lepnuma vārdā. Tāpēc citus noturēt savā ietekmes sfērā var tikai ar brutālu spēku. Un tā diez vai ir NATO vaina, drīzāk pašas Krievijas līderu un sabiedrības nevarība.
Ukraiņi iestājās par Eiropas Savienību tāpēc, ka tajā cita starpā saskatīja alternatīvu valsts modelim, kādu viņi ar Krievijas piepalīdzēšanu bija savā zemē uzbūvējuši. Zināmā mērā tas ir apliecinājums Eiropas Savienības un arī Latvijas spēkam, kas darbojas bez armijas un ekonomiskām sankcijām. Bet mēs labi zinām, ka Eiropas ideāli un realitāte ļoti atšķiras.
Notikumi Ukrainā apstiprināja latviešu ļaunākās aizdomas par Krievijā valdošo režīmu (un pie reizes arī Saskaņas centru), tomēr, no otras puses, vērtīgs bija atgādinājums, ka sava valsts nebūt nav pašsaprotama un to var reāli pazaudēt. Ukraiņu iespēja bija Oranžā revolūcija, un viņi to izniekoja. Līdz ar to ir vērts vaicāt, cik gudri un atbildīgi ir mūsu līderi līdz ar mums pašiem. Vai mēs pietiekami nopietni izturamies pret iespēju, kas mums dota? Būtībā šis ir laiks kreativitātei un iztēlei. Latvijas krievu kopienai, manuprāt, agrāk vai vēlāk būs jārisina tās identitātes jautājums – vai viņi grib būt Latvijas un Eiropas krievi vai impērijas arjergards. Kopš Ukrainas notikumiem Krievijas karogs kaut vai 9. maija svinībās vismaz latviešu acīs būs ieguvis jaunu nozīmi. Bet vai tiešām tas ir īstais un vienīgais karogs, zem kura ir vērts pulcēties? No otras puses, kas ir darīts, lai kāds gribētu pulcēties zem Latvijas un Eiropas Savienības karoga? Un vai mēs būvējam sabiedrību, kuru citi gribētu atdarināt?