Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Kur mums tevi likt?

Apsniguši egļu zaru vainadziņi ar tajos iestādītām svecītēm slīd man gar acīm. Smalkāk nevar izpētīt – jāskatās uz ceļu. Tumšās dienas vidū pāri šosejai veļas bieza migla, kapu vainadziņu pārdevēji nekustīgi stāv melnu rūķu pozās, un šādā laikā par mirušajiem nevar nedomāt

Vasara ir pārāk skaista, lai to apspriestu, Ziemassvētku laiks – pārāk svinīgs, bet šis, šķiet, ir piemērotākais brīdis, lai runātu ar saviem tuvajiem par nāvi un apglabāšanas rituāliem. "Mamma… klau, mamma, kā man darīt ar tevi – raksim zemītē, vai arī tev nav iebildumu pret kremēšanu?" Ar mammu viss kārtībā – nūjo ap ezeru un iet uz operu, mute neveras šīs lietas apspriest, bet vajag. Nākamā saruna ir ar tēvu. "Kur mums tevi likt? Pie tavas mammas vai pie sievasmātes?" Pret kremēšanu principiālu iebildumu nav, tik vien kā praktiska rakstura bažas. Urniņu ar viņa pelniem, kas stāvēs mūsu plauktā, kaķis visdrīzāk apgāzīs, un pelni izbirs pa zemi. Tad mēs tos saslaucīšot kopā ar gružiem un netīrumiem un izbēršot atkritumu spainī. To viņš īsti negribētu.

Kaķa faktors patiešām ir neparedzams, un es atceros gadījumu ar mana dzīvokļa saimnieci no Amerikas studiju laikiem. Viņas baltais, pūkainais samojedu šķirnes suns pēc došanās grauzt mūžības kaulu tika kremēts un tieši tur arī nonāca – mājās uz plaukta. Saimniece no sērām uzkāpa uz ilgāka plosta un vienreiz, glāstot urnu, apkrita, un samojeds pelēkā mākonī izklājās pa paklāju.

Saprotu, ka pēc pārdesmit gadiem aizgājēju var rakt virsū radiniekiem, tas ir ģimeniski un ietaupa vietu. Tomēr mirušo piemiņas laika sajūta ir vienīgā iespēja gadā, lai pajautātu: "Klau, tu esi pārliecināts, ka gulēt virsū savai sievasmātei ir labākais variants? Varbūt mēs varam citādi?" Nākamā sarunas tēma ir bēru ceremonijas detaļas. Sliecos domāt, ka Ozijs Osborns vai AC/DC manam fāterītim patiktu vislabāk. Katrā ziņā labāk par žēlīgu sintezatoru ar saldām melodijām. Bet vai nešķīstais Black Sabbath solists labi sadzīvotu ar mācītāju? Šī ir vēl viena tēma, kas jāizrunā. Varētu likt galdā neapstrīdamu un visiem zināmu faktu: uz viena pleca sēž eņģelis, bet uz otra – nelabais kārdinātājs. Pie aizgājēja tie abi vienojas kopīgā dziesmā un novēl raitu tālāko ceļu.

Nākamais jautājums – par zārku. Gandrīz vienmēr par to domā tad, kad galva dulla no šķiršanās ar radagabalu un ir tikai dažas dienas laika. Gribas jau, lai mūža mājas būtu tādas, kādās patiešām patiktu gulēt līdz pastardienai, bet tikai daži par to domā, šajā tuneļa pusē esot. Lietišķo skolas direktors dizainers Imants Žūriņš bija parūpējies par savu zārku, un tas bija tik labi izdevies, ka tika nominēts gada balvai dizainā. Rokturi no sizala auklām, korpuss no gaiši beicēta koka, skandināvu stilā izturēta, perfekta forma. Iekša, man šķiet, bija klāta ar rupjām zāģskaidām – tādās gulēt ir silti un smaržīgi.

Rakstot šo visu, paceļu acis uz bēniņu pusi. Derētu arī pašam savu zārciņu uzmeistarot. Iegrūdīs vēl kaut kādā brūnā, laminētā skaidu plātņu kastē, iztapsētā ar baltām mežģīnēm, kas man nekad nav patikušas, un guli tur tāds. Bet, labi, padomāsim par to citugad – ir uzsnidzis sniegs, un tuvojas Ziemassvētku laiks.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja