Tuvojoties datumam, kad Valsts drošības komitejas dokumentu izpētes komisijai būtu jāiesniedz priekšlikumi, ko iesākt ar VDK ziņotāju kartotēku, ilgi sastingusī sabiedriskā doma sākusi velties kā sniega bumba – kas bija aktuāls pirms nedēļas, varbūt nebūs vairs šopēcpusdien. Ko paraus sev līdzi? Protams, kultūras darbiniekus. Viņi kā ideoloģiskās frontes cīnītāji tika īpaši uzmanīti padomju laikos un – inerces pēc – par visaizdomīgākajiem tiek uzlūkoti vēl šobaltdien.
Pateicoties pagājušajam gadam, esam uzzinājuši, ka ir arī cita tipa cilvēki – "hozjaistveņņiki", kuriem morālas vai reputācijas pretenzijas varam arī neizvirzīt – pirmkārt, tāpat neatbildēs, otrkārt, viņiem parasti ir kas vairāk sargājams par labo slavu un pliku sirdsapziņu. Lūk, jautājums sašaurinājies līdz – ko iesākt ar kartotēkā nonākušajiem kultūras darbiniekiem. Atgādināsim, ka viena no ilgstoši uzturētajām versijām bija lustrācija – iespēja bijušajiem VDK ziņotājiem atzīties kādai valsts institūcijai, kas viņu noslēpumu glabātu mūžīgi, bet nepieteikušos – publiskotu. Izskatās, ka šādam starpstāvoklim, pat nevaicājot, cik tas nāktu par labu taisnīgumam un sabiedrības gaidām, skaidru 'nē!" ir pateikusi nevis kāda balss vai domubiedru grupa, bet, sacīsim, notikumu gaita.
Kur jūs, ļaudis, ņemsiet iestādi, kuras spējai glabāt noslēpumus mūžīgi kāds ticētu? Vēsturnieku komisija ir skaidri likusi manīt, ka neko pie sevis neturēs, – viņus var saprast, jo ideālā vēsturnieka misija ir atklāt noslēpumus, nevis tos glabāt. Arī Satversmes aizsardzības birojs, kā izskatās, par noslēpumu uzskata to, kas mājā iekšā, nevis jau iznests pār slieksni, piemēram, uz arhīvu. Kāda jaundibināta anonīmu ierēdņu armija – apžēlojieties, cik nav bijušo ierēdņu, kas, izrādās, jau sen ne par ko neatbild, toties ir kāri uz bezgalīgu tiesāšanos! Aktīvisti, kuri pirms morāles bazūņu ieslēgšanas paši aizdiebuši uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, lai pārliecinātos, ka viņu vārdu kartotēkā nav, un atguvuši kristāldzidru atmiņu, tikai uzzinot, ka "šajā" (pāri palikušajā) tiešām nav?
Diemžēl no Vēsturnieku komisijas priekšsēža līdz šim esam vairāk dzirdējuši nevis jaunatklātus faktus un iespējamus scenārijus, bet pieļāvumus un minējumus, ko piedāvāt varētu ikkatrs no mums. Lūdzu, pārītis no manis: iespējams, mēs piedzīvosim vēl kādu vecu vīru grēksūdzes, no kurām uzzināsim, ka viņi bijuši tie lielākie disidenti un patrioti. Ar prieku apsveiksim! Citi, kam ne tās tribīnes, ne gribas izteikties, klusēs, un viņu dzīvē nekas nemainīsies – ja nu kaimiņi internetā speciāli sameklēs un šņāks vai medmāsiņa sāpīgāk špricēs – bet tas jau būtu nelikumīgi! Vēl tie saimnieciskākie skaļi sauks – bija vai nebija, neatceros, pierādiet! Bet tiesā pierādīt sadarbību ar VDK nevarēs (līdz šim izdevies vienā gadījumā no simta), un jāpiedod vien būs. Cik mēs, kultūras cilvēki, cits par citu nezinām, bet vienalga satiekoties roku spiežam un jubilejās apsveicam?
MM
Kā teica
auditors