Mūspusē mierīgos rudens apstākļos kāds varbūt arī iesaistās notiekošajā, tikai visbiežāk gan ārēji mētājoties ar lozungiem un saukļiem, kas ir tikpat tukša, jo mehāniska, formāla līdzdalība.
Esmu iedomājies, ka tāda nejauša iekliegšanās nav pat mēģinājums slimības ārstēšanā. Arī nemitīgā plūsmā slīdošie informatīvie paziņojumi ir tikai vēsa fiksācija.
Kur tad esmu juties līdzdalīgs ar citiem cilvēkiem viņu nelaimēs?
Visbiežāk mākslas procesējumā. Nav iespējams radīt mākslas darbu, to mokoši neizdzīvojot. Un piedalīšanās, tekstu lasot, skatoties izrādi, apmeklējot izstādes, plašāk – iedzīvošanās mākslas notikumā, ļauj notiekošo ienest itin kā ikdienišķi pa savam nošķirtajā dzīvē. Tieši tagadnes nervos. Ir straumēm vērpušies Dzejas dienu pasākumi, teātri jau ieslēguši savas skatuviskās norises – mēģinājumus un izrādes – pilngaitas režīmā, un vēl, un vēl, un vēl daudz dažādu notikumu.
Mans pēdējā laika piedzīvojums ir multimākslinieka Artūra Bērziņa izstādes Himēras apmeklējums. Viņa neparastie teksti ir jau agrāk nākuši mūsu rokās – fantāzijas romāni Visuma vērpēji un Spoguļpuse, pētījums Tēla dialektika. Un, protams, neparastas gleznas un performances.
Ko himeras ir pastrādājušas, ka vara tām piespriedusi nogalināšanu, nav zināms, vai tiešām mētājušas ugunīgu elpu un sagrāvušas ikdienības ierastos priekšstatus par "pareizo" vai vienkārši "reālo". Mēs, kā jau ierasts, piedalāmies tikai gala notikumā – brīdī, kad notiek soda izpildīšana.
Lūk, himera ar astoņkājiski paplašinātu ķermeni, kas ieslēgta caurspīdīgā cilindriskā kamerā un tur visdrīzāk ies bojā. Neviens netiks klāt viņai, un viņa neizlauzīsies. Pagātnes un mūsdienu tērpos ģērbušies novērotāji-varoņi-bellerofonti un novērotājas iznīcinoši un praktiski salti nolūkojas šajās ciešanās.
Līdzīgi stingst citi, iespējams, barokāli romantiski klātesošie, arī viscauri metāla bruņās ieģērbtais tēls un vēl citas pielāgojušās būtnes, kas vēsi skatās un novērtē kūpošām bultām ievainotās himeras ķermeni. Viņi to redz sociopātiski atsvešināti. Kā objektu. Kā "ārēji notiekošo kaut kur pasaulē", kuru formas pēc var pieminēt kādā paviršā sociālo tīklu sarunā vai vispār neņemt nopietni. Nezinu, vai jāsaprot, ka izrēķināšanās notiek visos laikos, tas nav attaisnojums.
Redzu gleznas asamblāžas ievietotas speciālās kastēs kā peidžeru ekrānos, atbilstoši tās izgaismotas no iekšpuses un rāda, cik mūsdienīga ir šāda izturēšanās pret "ziņām par notiekošo". Paradoksālākais ir tas, ka tieši informācijas pārplūde ir padarījusi mūs nejūtīgākus.
Šāda noslēgšanās tehnisko ierīču pasaulē taču veido cilvēkus svešākus vienu otram. Kopš bērnu dienām pierodam pie nogalināšanas spēlītēm viedtālruņos.