Novērtējot ar aci un aptaustot iespaidīgās, no ģeometriski apbrīnojami precīzi izgatavotām – izlocītām un sagrieztām – detaļām sametinātās dzelzs sienu konstrukcijas abās ieejas pusēs Elizabetes ielas otrā nama priekšā, ir skaidrs, ka šīs pamatīgās celtnes nesenā atzīšana par avārijas stāvoklī esošu ir pārspīlēta. Pie nama ieejas sastaptais žurnāla Rīgas Laiks galvenais redaktors Uldis Tīrons zina teikt, ka zem šīs ne vien dekoratīvās, bet arī par nesatricināmu bruņusienu kalpojošās konstrukcijas zemē esot tik dziļi pamati, ka tās demontāžas mēģinājums liktu nodrebēt visām ēkām teju kilometra rādiusā.
Pārdaugavas monstrozais piemineklis okupantiem nu ir nojaukts, un tā tam arī vajadzēja – tas nebija nekas cits kā simbols, bet par Elizabetes ielas bijušā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nama nojaukšanas plāniem, lai tieši šajā vietā celtu akustisko koncertzāli, tika runāts jau pirms tam, jo "pēc ekspertu atzinuma" šis milzu objekts esot bīstams un teju pats jau gāžoties kopā. Lielā mērā pateicoties Ulda Lukševica un citu arhitektu pūliņiem šos "ekspertu" atzinumus atspēkot un namu izglābt no bojāejas, nu to ir ieņēmuši kultūras cilvēki un māja atdzīvojusies. Iekšā aiz plašām priekštelpām ir lieliska zāle, kurā var rīkot konferences, rādīt kino, spēlēt izrādes un koncertus – pēdējos mēnešos te ir uzstājušies Juuk, Juris Simanovičs, Keitija Bārbale, Imants Daksis, Juris Kulakovs, Ieva Parša un citi. 11. novembrī šeit gaidāma Ingus Baušķenieka soloprogrammas Abari Gani pirmizrāde, kas notiks žurnāla Rīgas Laiks trīsdesmit gadu jubilejas ietvaros, tāpat kā pagājušonedēļ jau aizvadītais erotisko sēņu karnevāls, kurā arī man bija tas gods un prieks uzspēlēt plates kopā ar Elvi Soulsystems. Tagad šo namu sauc par MMāju jeb Rīgas Laika Muļķu māju.
Tieši Rīgas Laika veidotāji pašlaik iepūš šajā par "komunisma rēgu" dēvētajā ēkā dzīvību, izlases kārtībā sadalot telpas radošās inteliģences pārstāvjiem – fotogrāfiem, arhitektiem, mūziķiem, filosofiem un citiem, kuri te katrs iekārto telpas savām aktivitātēm un dara, ko vēlas šeit un tagad, jo 15. novembrī telpas būs jāpamet. Tāda ir vienošanās ar Valsts nekustamajiem īpašumiem. Ziemas mēnešos te varētu būt auksti, jo ēkai nav pieslēgta apkure. Ir bijis projekts šo ēku atvēlēt ministrijām, bet telpu pielāgošana to vajadzībām prasītu milzīgus ieguldījumus. Mākslinieku un citu radošo ļaužu darbs noteikti izmaksā lētāk, jo viņi vidi ap sevi labprātāk iekārto paši savām rokām (tāpēc jau tas ironiskais nosaukums Muļķu māja), ar laiku padarot to pievilcīgu arī komercstruktūrām, kā tas savulaik ir noticis Andrejsalā, Tallinas ielas un VEF kvartālā.
Būs interesanti vērot, kas ar Elizabetes ielas māju notiks turpmākajos gados, bet visvairāk gribētos, lai te paliktu tā, kā tas pagaidām paredzēts līdz 15. novembrim. Tāpēc aizejiet uz Baušķenieka solokoncertu un iepazīstieties ar šo māju – jūs to nenožēlosiet. Un zināsiet, kādas mājas reizēm pagalam ačgārni tiek atzītas par bīstamām, nojaucamām un aizmirstamām. Kāpēc gan neizmantot lietderīgi to, kas mums palicis mantojumā? Vai PSRS laikā izgatavots smags āmurs šķībāk iesit naglu sienā?