Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Pastaiga zem lietussarga

Tik daudz sarunu par un ap valsti televīzijā. Kas tajās bija? Parastā aizkavēšanās pagātnē? Šodienas lepnums? Virspusīga pļāpāšana? Šis un tas no visa minētā

Nerunāšu par tradicionālajām uzrunām, svētku salūtu, priekpilnajām tiešraidēm, kas piepildīja TV ekrānus pēdējā nedēļā. Tas viss ņirbināja arī sociālos tīklus. Jo gribas svinīgumu, svētku izjūtu, iedvesmu! Ikdienas sarunas par Latviju ir pavisam citādas.

Ar lietussargu

REN TV Baltija tieši 18. novembri sāka Alekseja Kondaurova vadīto raidījumu Latvija. Pastaiga zem lietussarga. Gaidīju šo projektu, skaidrs, ka vēsturei veltīts projekts krievu valodā sen jau vajadzīgs. Pirmais raidījums plānoja stāstīt Rīgas vēsturi. Ātri iztraucies cauri REN TV stilā pasniegtām primitīvām leģendām par Rīgas dibināšanu un Lielā Kristapa teiku, tas nonāca pie koka pilīm un Zviedru vārtiem ar tajos it kā iemūrēto meiteni. Izskatās, daļa raidījuma teksta ņemta no kādiem nekvalitatīviem interneta avotiem un paredzēta cilvēkiem, kas Rīgas vārdu nav dzirdējuši, tāpēc viņiem var iestāstīt jebko. Skats uz Rīgas vēsturi bija ļoti šaurs. Sarunas intonācijā ar skatītājiem skaidri dzirdams ar pārliecību pasniegts labdabīgs virspusīgums. Līdz brīdim, kad saruna ar kalēju aizveda pie stāsta par Rīgas ģerboni un slavenajām Rīgas atslēgām. Tad kļuva mazliet smieklīgi!

Šeremetjevs un Ušakovs

Rīgas vēsturei REN TV skatījumā tiešām pietiek ar triviāliem pseidovēsturiskiem stāstiņiem. Bet atgriezīsimies pie atslēgām. Tās, pēc raidījuma vadītāja teiktā, esot dāvinātas grāfam Šeremetjevam, kurš šeit ieradās Krievijas cara Pētera I pret Zviedriju organizētās ofensīvas ietvaros. Ja precīzi, viņš šīs atslēgas saņēma 1710. gadā. Uzminiet, kurš, pēc REN TV domām, ir Rīgas vēstures gaitā nākamais cienīgais pieminēšanas vērtais Latvijas galvaspilsētas mērs. Pareizi, lecam pāri trim gadsimtiem! Tas ir Nils Ušakovs, kurš taču TV vajadzībām vienmēr var pastāvēt blakus no rīdzinieku nestajām atslēgām veidotajam kalēja meistardarbam. Vai tam kāds sakars ar pilsētas vēsturi? Nē, protams! Vēsturei maz kopīga arī ar atslēgu saišķīšiem uz Rīgas tiltiem, ko safilmējuši raidījuma operatori. Lai jau aktuālais mērs pastāsta daudzkārt tiražēto stāstu, ja bez viņa nav iespējams neviena Krievijas kanāla stāsts par Rīgu, bet kopumā raidījums – ar Nilu Ušakovu vai bez viņa – neradīja iespaidu, ka Krievijas TV kanāla darbinieki interesējas par vēsturi un vēlas to atklāt sev vai skatītājiem. Projekta Latvija. Pastaiga zem lietussarga ritms ir vienmuļš, saturs – sadrumstalots. Virspusīgumu nespēj mazināt latviski ierakstītās intervijas ar vēstures zinātājiem, jo vadītājs uzvedas, kā sociālajā tīklā ieklīdis, nespēdams uztvert neviena notikuma būtību un noturēt savu uzmanību ilgāk par dažām frāzēm. Žēl, jācer, ka nākamie raidījumi tiešām kaut ko pastāstīs par Latviju!

Atgriešanās? Hm?

Bet kāpēc gan uztraukties par citas valsts kanāla attieksmi, ja paši no saviem produktiem varētu sagaidīt labāku kvalitāti? Nerakstīju par LNT šīs sezonas lielo jaunumu Labvakar, Latvija!. Gaidīju, kad šis raidījums atspersies. Velti. Tas piepilda novakares ar virspusējiem sižetiem un parunāšanos. Aktualitāšu tajā tikpat kā nav, lai gan tiek pieminētas vēsturisku notikumu virknes. Latvijas jubilejas nedēļā tas piedāvāja ieskatu dažādu jomu attīstībā neatkarības laikā. Tie bija viduvēji sižeti, kuros žurnālisti nespēja izstāstīt un izprast savu stāstu, tā vietā liekot intervēto cilvēku citātu virkni.

Labvakar, Latvija! vadītāji Juris Kalniņš un Jolanta Strikaite ir patīkami un mierīgi vakara fona veidotāji, bet viņu sarunas nespēj piešķirt labāku saturu raidījumam ar tik slaveno, simbolu piepildīto nosaukumu. Tas atgriezies blāva projekta izskatā. Vakara sveiciens valstij atgādina pabalējušas atmiņas. Laikam tā ir garām palaista iespēja vakaros piedāvāt no ziņām atšķirīgu sarunu, vieglu izklaidi, kultūras pieredzi, kā to solīja Labvakar, Latvija! projekta pieteikumi.