Kādreiz, pirms daudziem gadiem, pa Venēciju klīda tūristi un mazo ieliņu krustojumos apstājās, grozot lielās papīra kartes. Dažkārt nākamais pagrieziens bija pareizs, bet tikpat bieži ieliņa beidzās tumšas mājas vārtrūmē kanāla malā. Ariadnes pavediens telefona izskatā šodien izvadā pa labirinta pareizajiem ceļiem, tieši uz Rialto tiltiņu, nevis atpakaļ uz apnikušo kuģīša piestātni, kurā pirms stundas biji izkāpis.
Ja neskaita tos retos gadījumus, kad telefons ceļotājus aizved pie izjukuša tilta un ļauj tiem, skatoties ekrānā, iekrist ūdenī, mēs esam atbrīvojušies no bezcerīgi sarežģītās buršanās pa kartēm un, izmantojot slepenās ieliņas un pagalmu caurbrauktuves, nokļūstam precīzi mērķī. Mākslīgais intelekts priekšā pasaka pat ierašanās minūti, ceļa seguma kvalitāti, un, ja gribas, var pajautāt, kādus apavus šajā maršrutā vislabāk aut kājās.
Kādreiz, pirms daudziem gadiem, bija ieteikts uzticamu informāciju nemeklēt Vikipēdijā, tās pieminēšana normālās aprindās bija tāds kā sliktais stils. Apmēram kā dzert vīnu ar košļeni mutē. Mākslīgā intelekta piedāvātajā uzziņu pasaulē Vikipēdija izskatās kā nams, kas celts uz cietas klints, katrā ziņā lielu daļa satura šeit ir radījušas cilvēkveidīgas būtnes. Arvien biežāk uzziņu materiālos redzu, ka mani interesējošo kurpju vai fotoaparāta aprakstu veidojis ne gluži Tas, ne īsti Viņš vai Viņa, bet Kāds, kura nosaukums vēl radīsies.
Nesen nācās iedzert vīna glāzi ar kādu salauztu līgavaini. Nebija gluži tā, ka līgava pametusi un aizgājusi ar citu, kā tas noticis vēstures gaitā, gluži otrādi – līgava savu izredzēto stipri mīlējusi. Bet bija radusies cita ķibele: topošā sieva mākslīgajam intelektam iedeva darbiņu. Tika ievadīti līgavas un līgavaiņa dati, personu tips, raksturs, uzskati dažādos jautājumos, seksuālā saderība un kas tik vēl ne. Iesākumā Tas mazliet mulsa un nezināja, ko atbildēt, izvairījās, rakstīja sentimentālas frāzes par jūtu burvību un izredzētā unikalitāti, līdz beidzot līgava to salauza. Sieviete ievadīja arvien precīzākas un detalizētākas ziņas par vīrieša TV skatīšanās paradumiem, par abu draugiem, par grāmatām, Tas sāka apdomāties un beigās deva slēdzienu: viņiem nevajadzētu precēties.
Apsvērumi jau ir tikai detaļas, bet īsā atbilde līgavainim bija šāda: "Mīlu tevi, dārgais, varbūt mīlēšu līdz kapa malai, dzīvot bez tevis nevaru, bet izskatās, ka kopā ar tevi dzīvot arī nevarēšu." Lieki šeit bija puisim krist uz ceļiem, piedāvāt skaistākos "tripus" no Igaunijas spa līdz pat visu mīlētāju pilsētai Parīzei: dažu sekunžu laikā izlasot visas cilvēces vēsturē uzkrāto pieredzi, mīlētāju atklāsmes, terapeitu lekcijas un lauzto siržu muzeja ekspozīcijas materiālus, secinājums bija nesaudzīgs.
Kurš no mums varētu pateikt, ka līgavas lēmums bija nepareizs? Varbūt viņa tika paglābta no vardarbīgām attiecībām, kas būtu attīstījušās pēc desmit gadu kopdzīves? Varbūt visi pāri ar šo raksturu kombināciju agrāk vai vēlāk trāpa uz tā nobrukušā tiltiņa un iekrīt atvarā?
Ak jā, šo sleju vajadzēja rakstīt Ivaram Drullem, bet viņš aizgāja iedzert vīnu ar šo līgavaini. To izdarīju es, ja gribat, sauciet mani par mākslīgo intelektu. Bet var saukt arī par Mariju vai Jāni – kā vēlaties.