Pagājušajā nedēļā izskanējusī ziņa, ka beidzot izkustējies Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja attīstības projekts, droši vien nezaudēs aktualitāti vēl vismaz nākamos septiņus gadus – tik ilgi vēl būšot jāpagaida, kamēr muzejs vērs durvis. Jādomā, ka tikpat ilgi tiks apspriesta muzeja novietne – tagad zināms, ka tā būs pēdējā neapbūvētā vieta, faktiski pļava pilsētas centrā, starp Pulkveža Brieža, Hanzas un Skanstes ielu. Vieniem tā liksies briesmīgi tālu (veselas divas pieturas no Vērmanes dārza), otriem – nepietiekami degradēta, jo Latvijā jau pierasts, ka laikmetīgā māksla apdzīvo galvenokārt graustus, drupas vai citas nekam citam nederīgas telpas. Tikmēr otra mākslas aprindās plaši apspriesta tēma ir privāta fonda izveide muzeja celšanai.
Interesanti, ka tajā pašā dienā, kad tika parakstīts jaunā fonda un Kultūras ministrijas nodomu protokols, izsoļu nama Christie’s telpās Londonā oficiāli prezentēja grāmatu 100 nākotnes gleznotāju/100 Painters of Tomorrow, ko laidusi klajā vadošā britu mākslas izdevniecība Thames&Hudson sadarbībā ar galeriju Beers Contemporary. Tā ir plaša starptautiska projekta rezultāts, kurā tikai simtam no vairāk nekā 4300 pretendentiem virsrakstā minēto daudzsološo "rītdienu" pareģoja prominenta žūrija. Tā izvēlējusies arī latviešu gleznotāju Henriju Preisu, kurš, lai arī pārsvarā uzturas Lielbritānijā un ASV, ir labi pazīstams dzimtenē – gan ar savu darbošanos scenogrāfijā vēl pirms pārcelšanās uz Londonu, gan personālizstādi Artefakti izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (izstāde 2013. gadā tika izvirzīta Purvīša balvai). Šis nav pirmais Preisa "simtnieks" – kā vienu no perspektīvākajiem britu māksliniekiem viņu jau savulaik pieteikušas gan Saatchi, gan Schwartz galerija (attiecīgi izstādēs Newspeak, 2011 un Hot-One-Hundred, 2013). Mazāk pazīstams varētu būt simt nākotnes gleznotāju sarakstā iekļuvušā, Londonā dzīvojošā Latvijas mākslinieka Viktora Timofejeva vārds, jo viņš mākslas izglītību ieguvis ASV, bet bijis skatāms arī izstādēs Latvijā; viņa jaunākā izstāde Proxyah līdz 9. novembrim aplūkojama Rīgā, laikmetīgās mākslas centrā kim?.
Vēl pirms dažām nedēļām pirmoreiz turēju rokās reklāmas un modes preču vectētiņa Lučāno Benetona fonda izdotu grāmatu, kurā skatāmas veselas 200 latviešu gleznotāju darbu reprodukcijas. Uz vāka lasāmais ironiskais WOW veidots no tīriem Kurzemes jūrmalas dzintariņiem – gleznotāja Jāņa Kupča rokām.
Šīs visas ir privātas iniciatīvas, kas pa vienai vien veido globālo mākslas ainavu, veselu ekosistēmu, kurā sastopama pārsteidzoši daudzveidīga flora un fauna, un katrai būtnei tajā ir savs uzdevums. Lai gan totāli meditētais laikmeta gars liek mums runāt tikai internacionāli saprotamu paroļu, vispārākās pakāpes sasniegumu vai ciparu valodā, varbūt tieši vizuālā māksla ir tā, kurā izšķiroša nozīme joprojām ir privātām izvēlēm – radīt vai skatīties, kā un ko, un cik ilgi. Atbalstīt vai noliegt.