Šogad sadalīts mazākos nogriežņos ap 15 km sarkanbaltsarkanās lentes. Novembris ir mēnesis, kad to visvairāk var redzēt, liktu lietā. Atbalstot patriotisma nedēļu un pieminot Lāčplēša dienu, ļaudis rotā virsdrēbes ar šāda veida piespraudēm, un katru reizi, redzot kādu to nēsājam, iedziedas sajūta, ka esmu starp savējiem. Novembrī domubiedru skaits palielinās ik brīdi, piepeši tos var sastapt tramvajā, uz ielas vai, piemēram, rindā stāvot. Rinda grāmatnīcā sniedzas līdz pat durvīm, iespējams, cilvēki steidz iegādāties kādu latviešu autoru grāmatu, lai sekotu uzsaukumam izlasīt novembrī vismaz vienu pašmāju rakstnieka radītu darbu, piemēram, īpaši papildinājies ir vēsturisko darbu klāsts.
Grāmatnīcas kases tuvumā, tāpat kā citos veikalos, ir visādi nieki. Te ir grāmatzīmes, kartītes un suvenīrlietas ar latvisko simboliku un rakstiem un arī kārbiņa ar sarkanbaltsarkanajām piespraužamajām lentēm. Kādai pircējai netīši aizķerot kastīti, sarkanbaltsarkanie ķeksīši izbirst zemē. Cik daudz to ir, es nevaru zināt, varbūt ap simtu. Rindā stāvošie gaida savu kārtu, varbūt gaužoties, ka rinda tagad aizkavējusies. Varbūt viņi skaita, cik "savējo" pie jakām tās varētu piespraust, vai domā, ka saspraudes bojā apģērbu vai ka varbūt viņiem arī vajadzētu kādu nopirkt, vai grasās notupties un palīdzēt nokritušās lentītes salasīt, bet kaut kas tos attur...
Tikmēr es pieliecos un pieduros sarkanbaltsarkanajām lentītēm, kas izrisušas pa grīdu. Sajūtas nav, kā ceļot... vienkāršas lentītes. Tās ir īpašas sajūtas, kas sākas pirkstu galos un ieiet dziļumā. Sariekšavojot šīs lentes, man cauri pazib ne vien skaitļi, cik jaku tās varētu rotāt, bet paši cilvēki – nāk man cauri zemnieki, vīri un puikas, strēlnieki, skolotāji, Krišjāņi, Baumaņu Kārlis, Mārtiņš Brauns, Saule, Pērkons, Daugava, Čakste, Ulmaņi, Vīķe un Zatlers, nāk meitenes, medmāsas, nāk bagātie, nāk nodokļu nemaksātāji, nāk nabagi, nākam mēs paši, nāk geji, nāk katoļi, pagāni, neticīgie, nāk pilsoņi, nepilsoņi, nāk čangaļi, ventiņi, nāk analfabēti, nāk cietumnieki, nāk bāreņi, nāk neredzīgie, kurlie, atkarīgie nāk, nāk visi un sakāpj kastītē.
Vai cauri man nāk arī tie 54, kuri izdzisa pagājušā gada 21. novembrī? Vēl viens latviešu galapunkts. Vai cauri man nāk to 54 izdzisušo bērni, vecāki, mīļotie, radi, draugi, kolēģi, kaimiņi? Vai cauri man nāk citi izdzisušie? Vai cauri man nāk 11. novembrī izdzisušie? Un iegūtais?
Mēs esam uzlasījušas visas piespraudes, neviens pirksts nav sadurts, neviena asins lāse tās nav iezīmējusi. Neviens no rindā stāvošajiem tās neiegādājas, nevienu no tiem nerotā šī sarkanbaltsarkanā uzvaras un patriotisma zīme. Pat ne ķeksīša pēc. Taču arī tie ir «savējie». Jo tomēr mēs visi esam saistīti ar šo sarkanbaltsarkano dzīsliņu – novembrī vizuāli redzamu, citkārt – noņemtu no ārdrēbju fasādes, paslēptu dziļāk par ādu –, saslēgti vienā tīklā.