Ilgus gadus šos izdevumus studēju, un pirms gadiem piecpadsmit, ieraugot pelēkus dīvānus ar smilškrāsas grīdu un melnu krūzīti uz galda, nervi jutās noglāstīti un sirds mierināta. Tagad janvāra klusumā, kad veikali lūdzas pēc apmeklējuma, papildus atlaidēm piedāvājot masāžu un kurpju tīrīšanu bez maksas, paņēmu jaunākos stila un interjera izdevumus un sajutos tā, it kā man būtu pārdots tas pats padsmit gadu vecais žurnāls ar smilšu tepiķi, melnu galdu un pelēku sienu: ir tikai pārkrāsotas noķēzītās daļas un interjerists pamanījies zaļa auga vietā atrast melnu telpaugu. Reizēm sāk šķist, ka enerģijas taupības nolūkos drukātavā ticis piegriezts krāns toņu padevei – sarkano, zaļo un zilo poligrāfs ir izslēdzis, melno dubultojis –, un pie gatavā izdevuma publika diezgan droši siekalosies, glāstot melno ledusskapi, melnos spilvenus uz pelēkā dīvāna un ievelkot nāsīs putekļu smaržu no pelēki krāsotajiem sausajiem ziediem bēšīgajā plauktā.
Agrāk to laikam sauca par "jauno vienkāršību" vai "minimālismu latvieša gaumē", un virkne iekārtotāju noķēra šo trendu, filosofiski sasienot šīs krāsas ar vējaina liedaga smiltīm, bezgalīgi daudzajām pelēkās krāsas niansēm miglainos rītos un melniem koku stāviem krēslas ainavā. Tagad ir tā, ka jau vairs viņus visus nevar atšķirt – kur Gaile, kur Bajārs, kur Bula vai Lauderi –, ej nu atšķir, kuram medus krāsas spilveni, kuram melni, bet kuram balti uz vienādi pelēka dīvāna. Ir ļoti viegli šo klišeju atpazīt: melnas lampas un vadi, mazliet seksīgs raupjumiņš linu materiālos uz gultas, pāris bēšu ķobīšu, ķirbis vai apelsīns virtuvē. Pāršķirstot pēdējā gada izdevumus, var ievērot būtiskākās atšķirības: vieni liek uzsvaru uz baltām svecēm melnā pudelē, otriem pudelē ir ieliktas pelēkas, savukārt trešajiem pelēkas sveces ir pelēkā akmens cilindrā.
Protams, arhitektūra ir kaut kas vairāk par stilīgiem rokturiem, bet kā žurnāla lasītājs nekļūdīgi varu paredzēt ēkas krāsu nākamajā lappusē – pelēka vai melna. Ja interjerā ir suņi, tie ir mājas krāsā, retāk smilšu tonī vai balti ar melniem plankumiem. Šeit gan kritika, kas vērsta manā virzienā, būtu vietā, jo ko gan es vēlos – zili, zaļi vai sarkani suņi taču neeksistē! Tas tiesa, ja paskatās suņu un kaķu pasaulē, neko vairāk par šo triju krāsu kombināciju neatradīsim, ar vienu izņēmumu – brūns. Taču šo krāsu interjerā var droši neizskatīt. Padomju laika brūnās sekcijas, brūnie dīvāni un grīdas ir radījušas tik stipru alerģisku reakciju, ka uz šādu interjeru ar prieku var skatīties tikai teātra izrādēs un filmās par mūsu neatkarības izcīnīšanu. Tur gan rekvizīti ir tik labi salikti, ka caur visu popkorna aromātu var just naftalīna un lakotas skaidenes skapja smaržu.
Sirdi būšu izkratījis, mazliet mierīgāk kļuva. Tagad apskatījos apkārt: no palodzes uz mani raugās melns kaķis, uz galda melna Vaidavas keramikas putras bļoda un istabas stūrī pēc ilgākiem meklējumiem atrasta melna, eleganta, Somijā ražota šaufele. Tiešām es arī?...