Manas valsts neatkarības diena ir brīvdiena, tā ir arī manas mammas dzimšanas diena, un mēs cenšamies šajā dienā nesērot. Diemžēl dienu ievadīja skumīgs sižets no ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa. Onkuļi un tantes ar nodurtu galvu un bēru štrausiem rokās atvadījās no iedomātā aizgājēja, tāpēc man šajā brīdī uznāca raudiens. Nolēmām paklausīties skaistu mūziku Latvijas Radio, bet tad sāka raudāt mana māsiņa. Jau trešo reizi skanēja dziesma ar vārdiem: "Sakod zobus, ja sejā tev spļauj, sakod zobus un tālāk ej."
Man arī pīrādziņš palika neapēsts, un vecāki pieņēma lēmumu skatīties tikai oficiālo svētku koncertu. Mūzika bija bēdīgi skaista, un es atcerējos, ka to pašu Melanholisko valsi pēc babiņas vēlēšanās spēlēja pie viņas kapa. Mums visiem sirdi sāka plēst tajā koncerta brīdī, kad stāstīja par kādas tantes slēpšanos zem dzīvojamās istabas dēļiem un pēc tam par dzīvi, vārgstot izsūtījumā Sibīrijā. Par godu viņai svētku saldējums tika atlikts, bet, kad pēc pāris dziesmām vadītāji ledus balsī noskaitīja: "Nav jauna nama bez iemūrētas jaunavas, nav jaunas dziesmas bez sadegušas sirds", saldējumu nevienam vairs negribējās. Bija arī priecīgāki brīži: no rīta rādīja multeni Ki-ke-ri-gī!
Līdz šim nekad nebiju bijis Saeimas ēkā, un kopā ar klasi turp devāmies ekskursijā. Bija gaišs rudens rīts, un lielajā sēžu zālē notika diskusijas par nākamā gada naudu. Lielākā daļa deputātu pie galda lampiņām šķirstīja dokumentus, daži mīņājās zāles malā un gaidīja iespēju kāpt tribīnē, taču mani visvairāk pārsteidza tas, cik lielā sēžu zāle ir tumša. Bez galda lampiņām bija iedegta lielā lustra ar tādu kā svecīšu gaismu, uz sienām krita izkliedēts prožektoru kūlis, un krēslainā noskaņa bija tieši tāda kā kino Splendid Palace pirms seansa sākuma. Pietiktu izslēgt galda lampiņas, un Saeimas sēžu zālē ar tumši brūnajiem paneļiem mierīgi varētu skatīties multenes. Dīvainākais ir tas, ka zālei ir pieci milzīgi, skaisti logi, bet tie ir aizklāti ar tumšiem aizkariem un brūnām koka žalūzijām. Pat zīlīte, sēžot ārpusē uz palodzes, nevarētu redzēt, kas notiek Saeimā.
Labu laiku sēdēju viesu krēslā un apcerēju iemeslus, kāpēc logi ir aizklāti. Pirmais iemesls – no ārpuses varētu redzēt zālē notiekošo. Tas varbūt derēja laikos, kad internets vēl nebija izgudrots, bet pašlaik viss notiekošais ir redzams manā telefonā, tiešraidē un vispār – videoarhīvā var rullēt katru sēdi no rīta līdz vakaram. Otrs iemesls – ja atklāj logus, paveras skaists skats uz Jēkaba katedrāli. Varbūt kādam šķiet, ka eņģelīšiem no baznīcas puses labāk neredzēt zālē notiekošo, tomēr ar šādu sūdzību diez vai ļautu aizklāt visus logus. Trešais iemesls varētu būt ticamākais. Kad deputāti sāk pildīt savus pienākumus, viņus ieved zālē pirmajā ekskursijā, tāpat kā mūs. Gids pastāsta, ka sēžu zāle ir rekonstruēta 1997. gadā pēc līdzības ar starpkaru perioda interjeru, iepinot kaut ko par brīvvalsts gara pārmantojamību, un viss čikiniekā. Ja kāds sāktu pīkstēt par aizkaru atvēršanu, viņu pārējie nograuztu, sakot: "He, apgaismotājs atradies!"
Mīļo vecīti, lūdzu tev divas dāvaniņas: izdari tā, lai neatkarības dienā mēs vairs nesērotu, un, lūdzu, kādā brīdī atbrīvo Saeimas logus. Sēž tie nabaga deputāti tumsas valstībā, turpat netālu no Gaismas pils.
Kad gaismas pils ellē atrodas.
lustīgais nerris uz tirgus plača
Tas