Zviedru galds ir savdabīga demokrātijas un sociālā darvinisma ilustrācija. Uz tā izlikto ēdienu katrs var paņemt pats, taču, ja ēdāju ir daudz, pie pilnākiem šķīvjiem un lielākas izvēles tiek tie, kuri pie galda nonāk pirmie. Pārējiem jāsamierinās ar to, kas atlicis.
Katru gadu rudenī no Zviedrijas pienākošās ziņas par kārtējo Nobela prēmijas laureātu literatūrā atgādina par stumdīšanos pie zviedra galda. Kā ziņots, šogad pie pilnā šķīvja ticis arī Latvijā iemīļotais franču rakstnieks un par "moderno Prustu" nodēvētais Patriks Modiano. Lai gan man itin nekas nav iebilstams pret Modiano daiļradi un Zviedrijas akadēmijas lēmumu viņam piešķirt prēmiju, prēmijas komitejas paziņojumā lietotais salīdzinājums ar Marselu Prustu šķiet visai mulsinošs, lai neteiktu – bezgaumīgs.
Nobela prēmija tradicionāli ir bijis stāsts ne vien par tās laureātiem, bet arī par tiem, kuri pēc daudzu vai vismaz pašu ieskatiem to pilnīgi noteikti būtu pelnījuši, bet tā arī liktenīgo tālruņa zvanu nav saņēmuši.
"Pagaidu mērķis paliek: vecās dzīves likvidēšana un fiksēšana, reģistrēšana," mūsu pašu Rainis rakstīja dienasgrāmatā 1923. gada 21. februārī. "Arī vecais mērķis: Nobela prēmija kā noslēgums visam." Domas par prēmiju bija uzmācīgas, un 24. novembrī viņš rakstīja: "No cita stāvokļa jāiziet, uz Eiropu jādomā, uz Nobeļa prēmiju. Somu raksts par mani ir solis uz Nobeli." Taču, kā zinām, nekādi somu raksti nelīdzēja un Nobelis Rainim gāja secen tieši tāpat kā cerētā Valsts prezidenta vieta. Balvu it kā pelnījušo, bet nesaņēmušo saraksts ir garš – tajā ir Ļevs Tolstojs un Antons Čehovs, Emils Zolā un Horhe Luiss Borhess, Ezra Paunds un Vladimirs Nabokovs, Džeimss Džoiss un Augusts Strindbergs.
Katrā valstī šo uzskaitījumu droši vien varētu papildināt, jo runas par to, ka rakstnieks X būtu balvu pelnījis, ik pa laikam bijušas dzirdamas arī mūslaiku Latvijā. Droši vien par īpaši pateicīgu tematu dažādām spekulācijām, intrigām, cerībām un sazvērestības teorijām Nobela prēmija kļuvusi ap to valdošās slepenības dēļ. Katru gadu Zviedrijas akadēmija dažādām ar literatūru saistītām institūcijām un iepriekšējo gadu laureātiem visā pasaulē izsūta vairākus simtus pieteikuma anketu, un pēc to saņemšanas sākas gandrīz gadu ilgs vērtēšanas komisijas darbs. Nekādi nominantu un finālistu saraksti publiskoti netiek, un, ja arī kaut kur atklātībā parādās ziņas par to, ka rakstnieks Y vai rakstniece Z balvai ir tikuši izvirzīti, tās ir uzskatāmas vai nu vienīgi par baumām, vai arī ir apliecinājums tam, ka no kandidātu izvirzīšanā iesaistītajām organizācijām vai privātpersonām kāds neprot turēt muti. Cik šāda izpļāpāšanās var būt kaitīga, traģiska un pašam izvirzītajam pazemojoša, gadījās pārliecināties pirms dažiem gadiem, kādā grāmatu gadatirgū sastopot Ziemeļvalstu literātu, kurš gara acīm jau kādu laiku sevi skatīja kā nākamo laureātu. Balvu viņš nesaņēma, droši vien cerības nu jau būs pabalējušas, tomēr gan jau katru gadu uz rudens pusi nemiers atgriežas.
Vecajam Prustam, kā zināms, Nobela prēmija netika piešķirta. Nez, ja kādudien Nobels tiktu kādam latviešu autoram, vai prēmijas komitejai ienāktu prātā viņu nodēvēt par "mūslaiku Raini"?