Tieši romāns Beigu izjūta 2011. gadā atnesa Dž. Bārnsam Bukera balvu, lai gan jau iepriekš trīs citi viņa darbi bija iekļuvuši Bukera nominantu īsajā sarakstā (Flobēra papagailis 1984. gadā, Anglija, Anglija 1998. gadā un Artūrs un Džordžs 2005. gadā).
Džūljens Bārnss ir daudzpusīgs un savdabīgs rakstnieks, vienlaikus patiess un filozofisks. Ikviens viņa romāns, stāsts vai eseja ir pārdomas raisošs. Izdevums The New York Times Book Review raksta: "Bārnss ir viens no dēkainākajiem rakstniekiem – stila, daudzpusīguma un stāstījuma struktūras ziņā." Spēja pamanīt un parādīt dēkaino sadzīviskās lietās ir viena no rakstnieka talanta spožākajām šķautnēm, un to pierāda arī romāns Beigu izjūta.
Vai jums ir gadījies, ka, atceroties kādu pagātnes notikumu, otrs, kurš arī bijis tur klāt, šo jūsu izklāstīto versiju apstrīd? Vai arī jūs esat apstrīdējis kāda cita stāstījumu? Iespējams, vai ne? Taču Džūljens Bārnss romānā Beigu izjūta iet vēl mazliet tālāk, ļaujot romāna varonim apstrīdēt pašam savas atmiņas. Grāmatas pirmajā daļā Antonijs Vebsters izstāsta jaunības atmiņas par laiku, kad viņš kopā ar draugiem mācījās koledžā un universitātē, mazliet pieminot arī savu pirmo mīlestību un lielu stāsta daļu veltot kādam puisim - Adrianam. Romāna otrajā daļā pēc kāda neparedzēta notikuma Antonijs jūtas spiests nolaisties tikko izklāstīto ierasto atmiņu dziļākajos slāņos, un lasītājs kopā ar stāstnieku pamazām atskārš, ka ikvienam notikumam iespējamas dažādas versijas – pat viena cilvēka atmiņās. Atmiņas... Vai tās atspoguļo realitāti – un kas vispār ir realitāte, ja runājam par pagātnes notikumiem?
Kas ir tas, ko mēs dēvējam par atmiņām? Vai tie ir patiesi notikumi vai tikai notikumu atspulgi, kas dažādojas atkarībā no tā, kurš notikuma dalībnieks tos atceras? Vai varbūt ikviens no mums glabā atmiņas tādos kā slāņos: virsējais, ar kuru dalāmies, vidējais, kuru atklājam pavisam īpašiem cilvēkiem, nākamais, kuru atminamies vien paši, un tad tumšā dzelme – atmiņas, kuras droši noglabātas pat no sevis? Džūljens Bārnss ir sarakstījis ģeniālu darbu, ne brīdi neizkāpjot laukā no parastas ikdienības – un tajā pašā laikā ne brīdi nepieļaujot pat domu, ka ikdienība jel kad var būt parasta.