Abi autori 1975. gadā latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku.
Grāmatā ceļotāji sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem, ēd makaronus, dzer šņabi, lāpa velosipēdu riepas, sulīgi raksturo sādžas un to iemītniekus. Šis dzīvīgais, gandrīz neapstrādātais stāstījums vienā mirklī iegremdē laikos, kuros ir daudz baismu, netīrības un smieklīgā.
Grāmatas pieteikumā jautāts: vai tas ir jaunības neprāts, dēkaiņu gars, kas mudina divus jaunus cilvēkus ar padomjlaiku plīstošajiem velosipēdiem, bez piemērota ekipējuma braukt tūkstošiem kilometru pa brīžam katastrofiski sliktiem ceļiem, riskēt ar veselību un, iespējams, pat dzīvību apvidos, kur cilvēks netiek uzskatīts par lielu vērtību, jo bezgala daudzi tur nevis vienkārši gājuši bojā, bet nogalināti, iznīcināti? Norādot, ka velobraucējus virza misijas apziņa.
Dziļos stagnācijas laikos, kad Staļina šausmu darbi vairs netiek veikti, toties tos nav ieteicams atcerēties, jaunie vīrieši dodas meklēt savējos. Savējo, latviešu, skaits reiz sniedzies līdz 200 tūkstošiem, un viņi tur nokļuvuši gan pirms 200 gadiem kā izsūtītie, gan 19. gadsimta beigās, zemi savām saimniecībām meklējot.
Dienasgrāmatai un fotogrāfijām šodien ir vēsturisku dokumentu svars. Tās apliecina apbrīnojamu spēju sekot savam aicinājumam, pildīt misiju, kas ir pašu itin kā nejauši atrasta, bet nozīmīga visai tautai. Un ir lieliski, ka šis milzīgais saturs atklājas spurainā, nenogludinātā tekstā, kādu nerakstītu ne profesionāls vēsturnieks, ne rakstnieks.