Piekāvu savā dzimšanas dienā rajona komjaunatnes sekretāru, un Dienvidslāvijas brauciens tutū, – 1968. gada pavasarī laikraksta Ļeņina Ceļš kompartijas pirmorganizācijas viņam izsniegta visnotaļ pozitīva raksturojuma malā pierakstījis Uldis Briedis, tolaik jau laikraksta fotogrāfs. Šogad 23. martā fotogrāfam Briedim, Dienas fotokorespondentam veselus 20 gadus, no laikraksta dibināšanas brīža 1990. gadā līdz 2010. gadam, paliktu 85 gadi. 2023. gada 16. maijā Briedis tika aizsaukts mūžībā, atstājis ne tikai daudz jo daudz fotoattēlu un negatīvu, kuros atdzīvojas tā laika un tās Latvijas gars, kurā Uldim bija lemts dzīvot, bet arī laikabiedru atmiņas par viņu kā ļoti foršu un mūža otrajā pusē vairs nebūt ne kauslīgu cilvēku, cunftes brāli un kolēģi, kurš attieksmi pret okupācijas varas un arī tai sekojošās varas grimasēm un liekulību izpauda smalki ironiskās bildēs. Šogad aprit arī pusgadsimts kopš Brieža un vēsturnieka un mūziķa Ingvara Leiša leģendārā "ceļojuma impērijas garumā" ar velosipēdiem no Rīgas līdz Vladivostokai, tam par godu tagad apgāds Lietusdārzs ir laidis klajā abu ceļotāju grāmatas Latviešus Sibīrijā meklējot. Veloekspedīcija Rīga–Vladivostoka 1975 atkārtotu izdevumu. Ulda Brieža bildes paliek visiem, bet viņa izcilo stāstnieka talantu atceras tie, kam ir bijusi laime būt ar Briedi kopā kādā braucienā. Šajos stāstos ironijas bija vēl vairāk nekā Brieža ironiskajās bildēs, jo ironija (ar vai bez alkohola) brīžam bija vienīgais veids, kā izdzīvot okupētās Latvijas absurdajā realitātē.
Brieža ironija ir viena no pamattēmām jau pēc viņa nāves 2023. gadā iznākušajā fotoalbumā Jaunie laiki. "Šis ir tas laimīgais gadījums, kad grāmatā ir skatāms tas, ko Uldis vienmēr ir gribējis – ironiskās bildes iecelt saulītē," tagad saka Ulda atraitne žurnāliste Inta Lehmusa-Briede. "Un vienmēr ir bijuši apsvērumi, kuru rezultātā šādas bildes ir it kā nostumtas pie malas – vai nu kā nepietiekami nopietnas, vai aiz piesardzības, ka kāds šo bilžu personāžs varbūt var apvainoties, tās izstādē ieraugot. Un ironija jau it kā nav nekas īsti svarīgs..." Kad galerijā Ola 2023. gada pavasarī tika rīkota Brieža portretu izstāde, viņš centies tajā izstādīt arī kādus portretus ar ironisku akcentu, kaut vai Aivara Lemberga bildi (kas nu skatāma grāmatā Jaunie laiki), bet saņēmis mājienu, ka vajadzētu tomēr solīdāk, un Lemberga bilde izstādē netika, stāsta Inta Lehmusa-Briede. Bija arī izstāžu tēmas, kurās ironijai nebija vietas, – gan atmodas laika saviļņojums, gan zvejnieku portreti, gan traģisma apdvestas fotogrāfijas no padomju varas paputinātajiem Sibīrijas latviešu ciemiem.
CIK ŽĒL, KA NAV FOTOAPARĀTA!
Uldim ikviens stāsts sākas no Mozus laikiem, ciemiņu mēdza brīdināt Brieža sieva Inta. Brieža Mozus laiki sākās vēl Latvijas brīvvalstī, 1940. gada 23. martā Talsu apriņķa Ārlavas pagastā. Kara laikā viņš vienu brīdi dzīvoja Ventspilī, pašā jūras malā, un to laiku atcerējās kā liela miera pilnu: "Vieni paši ar brāli spēlējāmies pa kāpām, un, kad nāca pusdienlaiks, mamma vienkārši iznāca uz lieveņa un sauca mūs pusdienās." Kad krievi Ventspili bombardēja, Ulda ģimene pārcēlās uz Staldzeni. No tā laika atmiņām ne reizi vien esmu dzirdējis Brieža stāstu, kā viņš cīnījies pret fašismu – Staldzenes iedzīvotājiem lika rakt tranšejas, bet Uldis ar brāli lēkājuši pa svaigi izrakto tranšeju malām, tās brucinādami.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!