Grāmatas adresāti ir gan pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, gan viņu vecāki, gan dažāda vecuma Marta Pujāta dzejas cienītāji, jo šie dzejoļi savieno bērnus un pieaugušos, ļaujot katram vecumam saprast un pārdzīvot tekstus atbilstoši savai pieredzei.
Marts Pujāts pārvērš dzejā savu bērnību – ar tās spilgtajām sajūtām, emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes. Pujāta dzejoļos ir bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē – istabā, dārzā, aiz loga, vecmāmiņas ierastajā klātbūtnē.
"Dzīve ir kā naktī lavīšanās uz tualeti" – biedējoša pat vispazīstamākajā teritorijā. Bērns, kuram vēl tik daudz kas aizliegts, vērojot pasauli, cenšas sevi tajā iztēloties – "kā ir būt mašīnai uz ceļa/ kā ir būt baļķvedējam uz ceļa/ kā ir būt autobusam uz ceļa". Iztēlojoties sevi otra cilvēka, piemēram, vecmāmiņas, ādā, labais, uzticamais pēkšņi tiek apšaubīts un spēle to pārvērš pretējā, briesmīgajā. Māsu mežā apreibina vaivariņi; balts sunītis pa slidenu taku ved uz miglainu jūru skatīties "skaisto, šķībo bāku", bet pats izgaist; sekojot zirneklim, var nonākt baznīcā, un dārzā ir nevis grāvis, bet pasaules mala: "tur pasaules mala/ tur var nokrist un sasisties/ tur nav ko redzēt, tur nevaig līst/ kad izaug liels, tikai tad tur var iet/ bet tad tur vairs negribas." Neuzkrītošā vecāku klātbūtne bērna dzīvē ir vienlaikus sirsnīga un ironiski iekrāsota: mamma iznes no meža vaivariņos aizmigušo māsu, bet tētim var atdot apēst negaršīgo kāpostu. Bet pašam tomēr visu laiku jābūt modram un jāuzmanās, "lai neiziet kā astoņkājim, kas reiz uz ielas sveicināja vilku,/ domādams, ka tas ir vecais/ klasesbiedrs, bet izrādījās — izrādījās, ka tas bija pilnīgi cits vilks./pilnīgi cits un nepazīstams."
Sadarbība ar māsu nodrošina īpaši precīzu izpratni Marta Pujāta dzejoļiem. Lāsmas Pujātes ilustrācijās apvienojas viņas redzējums par pasauli šodien un 80.-90. gados, kad abi ar brāli bija bērni. Apstādinot laiku, viņa atrod atmiņā nospiedumu, kas glabā bērnībā piedzīvoto, un tas izrādās ļoti nozīmīgs un dzīvotspējīgs. Māksliniece izmanto 80. gadu beigu ilustrācijai raksturīgo stilistiku un bērnības nesteidzīgo laika slīdējumu.
Grāmatas redaktore Inese Zandere atzīst, ka "Marta Pujāta grāmatas "nereālā" bērnības pasaule varbūt ir visreālākā un īstākā, kāda līdz šim redzēta latviešu dzejā bērniem. Pujāts nejoko ne ar bērnu, ne par bērnu. Šie dzejoļi nereducē bērnu uz pieaugušo ērtībai atbilstošu naivuli, kas jāizmāca par pieaugušo ar zaķīšu-kaķīšu palīdzību, un neuzspiež gatavu loģiku, bet ļauj atcerēties pašam savus pārdzīvojumus un savas iztēles radītos tēlus, kas reiz šķituši absolūti reāli. Tā ir atvērtas bērnības grāmata, kurā katrs var izlasīt sevi."