“Ilze Jansone, rakstniece un teoloģe, ir radījusi pravietisku tekstu, viņa runā par neredzamo draudzi ― par sievišķo klātbūtni baznīcā, kur sievietes pamazām tiek izstumtas no altāra gaismas. Bet varbūt tieši viņas ― apkopējas, skolotājas un studentes ― ir tās, kuras Dievs saudzīgi nes tieši zem sirds. Vai Dievs vēl runā ar cilvēkiem, īpaši, ja tie studē Rīgā, Teoloģijas fakultātē? Un, ja Dievs ir vīrietis, vai tad vīrietis ir Dievs? Galvenais varonis Toms, kuram kā apustuļa vārdabrālim vajadzētu izšaubīt visu, ir mācītājs ar stingru pārliecību un tirkīza rožukroni, Dievam viņš gatavs ziedot visu ― arī tuvību, mīlestību un saprāta balsi. Šis stāsts ir par cilvēku, kurš atrod visas atbildes, bet zaudē tos, kas vēl spēj mīlēt. Pasaules troksnis ir neticami cilvēcīgs un vienlaikus teoloģiski ass romāns par varu, ticību un klusumu, kas dažkārt ir skaļāks par jebkuru sprediķi.”
Lolita Tomsone
“Pateikt, ka šim romānam ir vairāki sižeti, droši vien nebūtu oriģināli. Viens no tiem ir saistīts ar galvenā varoņa Toma vārdu, kura izvēle nav nejauša ― šaubas ir svarīgs Pasaules trokšņa vadmotīvs, kas nepārtraukti savijas ar savu pretstatu, kuram latviski nav vienkārša apzīmējuma, ― to var saukt par aklu ticību, pārkaulojušos pārliecību, apņēmības pilnu nojausmu, ka patiesība ir kaut kur citur. Ilze Jansone no savas pieredzes zina, ka LU Teoloģijas fakultāte ir vieta, kur saplūduši visdažādākie cilvēki ar brīžam pilnīgi pretējiem priekšstatiem par ticību un savām attiecībām ar organizēto reliģiju. Taču romāns nav tikai atšķirīgu dīvaiņu psiholoģisko portretu galerija, tas liek lasītājam iegrimt ārpasaulei slēgtā, pat hermētiskā vidē un uzdod jautājumus par baznīcas vietu mūsdienu sabiedrībā un sievietes vietu baznīcā.”
Ilmārs Šlāpins