19. un 20. gadsimta mijā Rīga bija strauji augoša, sociālu un politisku kontrastu pārpilna lielpilsēta toreizējās Krievijas impērijas sastāvā. Pilsētas ekonomisko izaugsmi pavadīja aktīva celtniecība un neilgi pirms 1900. gada Rīgas arhitektūru sasniedza tolaik plaukstošais jaunais mākslas stils – jūgendstils. Par jūgendstila periodu Rīgā var dēvēt laikposmu no 1898. gada līdz 1914. gadam.
"Belle Epoque neoromantiskā pasaules uztvere, kas rosināja vēlmi pēc skaistā, visizteiktāk atklājas tieši ēku dekorā, kas spilgti parāda gan Rīgas arhitektu un dekoratīvās apdares meistaru radošos meklējumus, gan ārējo iespaidu plašo amplitūdu, kuru pārkausējumi līdz ar pirmajiem soļiem nacionālā (arī reģionālā) stila meklējumos veidojuši Rīgas jūgendstila arhitektūras savdabību,” - tā grāmatas autore Silvija Grosa.
Autore norāda, ka ēku dekoratīvo apdari nevar aplūkot kā suverēnu vienību ārpus konteksta, t. i., ārpus pašas celtnes. Grāmatā dekors skatīts gan saistībā ar konkrētu arhitektu radošo darbību, gan kultūrvēsturisko vidi un laikmetu kopumā, aplūkotas arī arhitekta un dekora izpildītāja, kā arī ēku pasūtītāja subordinācijas problēmas. Analizēti dekora analoģiju un motīvu simboliskā konteksta jautājumi.
Grāmata ir bagātīgi ilustrēta gan ar mūsdienās uzņemtām ēku, to fasāžu un interjeru fotogrāfijām, gan ar attēliem no jūgendstila perioda izdevumiem, gan arī ar vēsturiskiem fotoattēliem no Latvijas muzeju un bibliotēku krājumiem, kas ļauj ieraudzīt Rīgu un tās iedzīvotājus 20. gadsimta sākumā.
"Mēdz teikt, ka ikvienai grāmatai ir savs laiks. Ja šīs grāmatas ceļš pie lasītāja būtu bijis īsāks, tā izskatītos pavisam citādi. Tajā nebūtu ne vēsturisko fotoattēlu no fotodarbnīcas Hebensperger & Co skatu albuma, kas, šķiet, pacietīgi gaidīja savu kārtu muzeja plauktā, ne atjaunoto interjeru un renovēto fasāžu fotogrāfiju, jo tieši pēdējā desmitgadē vairākas Rīgas jūgendstila ēkas ir atdzimušas jaunai dzīvei," - tā autore.