"Kamēr mēs jau gluži automātiski reaģējam uz ienākošo ziņojumu skaņām savos telefonos, tikmēr paši sev atņemam kādu būtisku un pašu svarīgāko esamības sastāvdaļu – dzīvu sarunu," savā eseju krājumā Skumjais laikmets raksta Agnese Rutkēviča, sākot ar lasītājiem sarunu par mākslu, cilvēkiem un dzīvi. Tas ir ne tikai poētisks, bet arī personisks iekšējais novērojums un laikmeta noskaņojuma fiksējums. Svarīga liecība par šo steidzīgo laiku. Skumjais laikmets ir autores trešā grāmata, pirms tam klajā nākuši divi dzejas krājumi: Jaunā Vāgnera klusēšana un Vietām cilvēki.
Dzeja "ir saruna ar mūžību". Kas ir eseja?
Rakstot eseju, tu esi kā kaleidoskops vai drīzāk kā tā bērnības rotaļlieta – tāds ovāls, garš cilindrs, kam bija jāpieliek acs, un tad, to cilindru grozot, varēja redzēt dažādus krāsainu stikliņu ornamentus. Lūk, ar ko man asociējas eseja. Tieši ar to. Tu esi tā acs, un viss pārējais – vēsture, novērojumi, cilvēki, jauši vai nejauši ieraudzītais – ir tie krāsainie stikliņi. Es, protams, nerunāju par to, kas eseja ir teorētiski, man šķiet, ka tas nav interesanti. Mani uzrunā tas, ko par eseju ir teicis manis bieži pieminētais Brodskis: "Eseju rakstīšana ir pilnīgi dabisks process. Cilvēkam rodas kādas idejas, un viņš tās izklāsta uz papīra. Tā ir tūlītēja reakcija uz īstenību, nepastarpinātākas, tiešākas attiecības ar apkārt notiekošo." Dzeja ir saruna ar mūžību, eseja – saruna ar tagadni.
Šai grāmatai ir dienasgrāmatas forma. Kāpēc tāda izvēle?
Turpinot pirmā jautājuma atbildi, jā, esejas žanrs ir vistuvākais dienasgrāmatas formātam. Man tas ir visērtākais veids, kā iejusties valodā, tā teikt. Eseja ir kā mana valodas māja, kurā es ieeju un dzīvoju. Kopš pusaudža gadiem (14) rakstīju dienasgrāmatas, man tās ir saglabātas, ja nemaldos, man to ir vairāk nekā desmit. Kādus desmit gadus rakstīju dienasgrāmatas. Varbūt ar to arī tas ir saistīts. Beidzu tās rakstīt, kad sapratu, ka esmu iekritusi pārāk dzelžainā pašanalīzē. Tas pat sāka traucēt dzīvot. Visu laiku visu analizēt nemaz nedrīkst.
Lielākā daļa eseju ir parakstītas ar konkrētu datumu. Vai eseja top vienas dienas laikā?
Nē, esejas netop vienā dienā. Šīs esejas tapa kopumā piecus gadus. No 2015. gada līdz 2020. gadam. 2015. gadā pēc Normunda Naumaņa nāves Kultūras Dienas galvenie redaktori man piedāvāja rakstīt mēneša slejas. Varētu teikt, ka, pateicoties viņiem, šāda grāmata ir tapusi. Man bija brīva iespēja izvēlēties tēmas un rakstīt par to, kas man šķita svarīgs. Un tā es piecus gadus rakstīju Kultūras Dienai. Man šķiet, ka šīs slejas savā ziņā mani izaudzināja tādā nozīmē, ka 3000 zīmēs vajadzēja pateikt diezgan daudz, ne tikai komentāru par kādu aktualitāti, bet arī koncentrēti veidot tekstu, iedziļināties vēstures faktos, meklēt informāciju u. c. Grāmatā esejām ir datumi, lai teksts lasītājam paliktu piesaistīts konkrētam laika posmam. Tāds kā orientieris. Tā gribēja mans redaktors Jānis Elsbergs. Es viņam pilnībā uzticos.