Koncerts Satikšanās maratons notiks Pārdaugavas koncertzālē (Stradiņa universitātes aulā) otrdien, 16. augustā plkst.19. Tā dalībnieku, starptautiski pazīstamāko latviešu mūziķu vidū ir Beļģijā dzīvojošā vijolniece Vineta Sareika, Londonā izstudējušie pianisti Reinis Zariņš un Andrejs Osokins un akordeoniste Ksenija Sidorova, Berlīnē dzīvojošais čellists Ruslans Viļenskis, brāļi saksofonists Oskars un pianists Raimonds Petrauski. Viņi un daudzi citi muzicēs kopā ar ārzemju viesmāksliniekiem īpaši šim koncertam veidotos ansambļos, kuros izpildīs gan akadēmiskās, gan neakadēmiskās mūzikas skaņdarbus. Koncerts notiks par Pārdaugavas koncertzāli dēvētajā Rīgas Stradiņa universitātes aulā otrdien. 16. augustā plkst.19. Biļetes tirgo Biļešu Paradīzē.
Piedāvājam interviju ar vienu no koncerta varonēm, 22 gadus veco vijolnieci Paulu Šūmani, kurai pēc Parīzes konservatorijas absolvēšanas un uzvarām daudzos starptautiskos konkursos, jau rit pasaules līmeņa karjera.
Tevi Latvijā redz diezgan reti. Kāpēc?
Es jau no bērna kājas spēlēju vijoli un jau diezgan sen devos projām no Latvijas studēt. Sākumā pabeidzu Parīzes Nacionālo konservatoriju, tagad studēju maģistrantūrā Austrijā.
Uz Parīzi aizbraucu, kad man bija vēl tikai 15 gadi. Augstskolai biju par mazu, tomēr galvenais bija, kā tu spēlē. Tāpēc gadi nebija problēma. Tajā pašā Parīzes Augstākajā Nacionālajā mūzikas un dejas konservatorijā tobrīd vēl studēja arī vijolniece Vineta Sareika. Mēs vēl paspējām nedaudz kopā pamācīties, esam labas draudzenes. Kad braucu prom, biju pabeigusi Jūrmalas mūzikas skolu un 9. klasi 6.vidusskolā. Paralēli studijām Parīzē centos pabeigt vidusskolu vakarskolā, ko arī pagājušajā gadā izdarīju. Šeit pat Rīgā. Parīzes konservatorijas brīvlaikos mēģināju sapildīt visus mājas darbus, piemēram, ķīmijā.
Kā gāja ar valodām?
Ierodoties Parīzē es nemācēju franciski. Man vajadzēja iemācīties, jo cilvēkiem Francijā patīk, ka ar viņiem runā franciski. Tas nebija īpaši grūti, jo man nebija iespēju runāt nevienā citā valodā. Mazliet grūtāk gāja ar vācu valodu, jo Austrijā visi mācēja un arī labprāt ar mani runāja angliski. Gadu tur nodzīvoju un neko neiemācījos, bet bija jāliek vācu valodas eksāmenu. Bija vien jāsēž pie grāmatām un jādabū gatavs.
Kā rit tavas studijas Austrijā?
Austrija ir klasiskās mūzikas centrs, kur vienmēr notiek interesantas lietas. Šobrīd tur studēju maģistrantūrā Grācas mākslu universitāte, taču uz vietas tur pārsvarā nemaz neesmu, jo visu laiku daudz ceļoju apkārt. Pašlaik ir koncerti un arī savādāki projekti. Pagājušā sezonā bija ļoti interesanta, jo apceļota puspasaule, aptverti dažādi kontinenti.
Kurp veda šie sezonas ceļojumi?
Sākās ar Dienvidameriku: biju Argentīnā un Čīlē. Tur notika vijolnieku konkurss, kurā ieguvu 2. prēmiju un specbalvu. Uzreiz pēc tam sekoja brauciens uz Dienvidāfriku, kur kopā ar pianistu Reini Zariņu uzstājāmies lielā starptautiskā kongresā. Tas bija pašā pasaules malā, kur ir Keiptauna un Labās cerības rags. Daba tur ir fantastiska, un man bija arī iespēja spēlēt uz klints, kur satiekas divi okeāni. Pēc tam man negaidīti piedāvāja orķestra projektu un braucienu uz Ķīnu, izstaigāju Ķīnas lielo mūri. Pats pēdējais bija ceļojums uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur piedalījos mūzikas ierakstā, bet nevis saistībā ar akadēmisko mūziku, bet ar improvizēšanu. Garlaicīgi nav.
Kā tu vērtē jaunās koncertaģentūras Kontrapunkts idejas?
Tas ir ļoti labs solis, jo jaunie mūziķi ir pieņēmuši lēmumu kaut ko darīt. Jau šis mūsu pirmais koncerts daudziem mums ļoti daudz nozīmē. Mēs cits citu jau sen pazīstam, bet beidzot satiekamies visi uz skatuves. Saspēle ar citiem brīnišķīgiem mūziķiem pacilā un dod iespējas. Es novēlu turpināt iesākto, dot jaunu atspērienu Latvijas mūzikas dzīvē.
Kas labāk tīk: spēlēt solo, kamermūziku, orķestros?
Man nav vienas, vistuvākās jomas. Pēdējā laikā esmu izmēģinājusi dažādus ansambļus, katrā ir kaut kas savs, īpašs. Pārsvarā iznāk spēlēt solo, bet es vienmēr priecājos arī par kamermuzicēšanu. Piemēram, ar pianistu Reini Zariņu gatavojam projektu, kas rudenī būs dzirdams arī Latvijā. Tas man ir ļoti īpašs saspēles ziņā. Koncertā otrdien, 16. augustā spēlēsim Olivjē Mesiāna Tēmu un variācijas. Mums abiem Mesiāns ir ļoti tuvs komponists, jo viņa mūzika ir filozofiska un dziļa. Tas būs kaut kas īpašs gan mums abiem, gan klausītājiem. Vēl šajā koncertā spēlēšu arī divos lielākos kameransambļos, atskaņojot J.S.Baha Brandenburgas koncertu un F. Mendelszona Oktetu.
Kā kopā saspēlējāties, ja Reinis Zariņš studēja Londonā, bet tu — Parīzē un Grācā.
Šis stāsts sākās sen, jo bijām pazīstami jau pirms mūsu studijām ārzemēs. Sagadījās, ka pagājušā gada oktobrī satikāmies Dienvidāfrikā. Mūs abus uz turieni uzaicināja, tur arī spēlējām kopā un izveidojās mūsu turpmākais ansamblis.
Kāda nozīme tavā ceļa izvēlē ir taviem vecākiem?
Viņi abi ir mūziķi: mamma ir vijolniece, tētis dziedāja korī Latvija. Tā no agras bērnības dzirdēju operas un dažādus skaņdarbus. Atceros, ka mamma reiz pajautāja: vai tu gribi spēlēt vijoli? Atbildēju, ka gribu. Viss sākās diezgan vienkārši, bet pēc tam sapratu, ka tas tiešām ir mans ceļš.
Mamma iedrošināja, bet skolotāji bija citi. Savu Parīzes profesoru Borisu Garļicki satiku meistarklasēs, kad man bija 12 gadu. Viņš teica, ka gribētu ar mani strādāt, bet tā kā tad tiešām biju mazliet par jaunu, turpināju braukt pie viņa uz meistarklasēm. Kad man apritēja 15 gadi, viņš teica: labi, tagad mēģini stāties. Meistarklasēs jau pēc Parīzes satiku profesoru Jairu Klesu no Izraēlas. Viņš teica, ka gribētu mani mācīt un ieteica stāties Grācas mākslu universitātē.
Cik nepieciešami jauna mūziķa karjerā ir konkursi? Cik starptautiskos konkursos tev veicies?
Kādos 13 vai 14 starptautiskos konkursos, vēl arī pāris Latvijas konkursos. Ir mūziķi, kuru ceļš paveras savādāk un konkurss nav nepieciešams. Svarīgs nevis konkursu skaits, bet gan kāds konkurss tas ir, kādi cilvēki tur apgrozās un kādas iespējas pēc tam paveras. Mani konkursi vairs tik ļoti neaizrauj, jo mana izpratne par mūziku ir mainījusies. Es to vairs nesaistu ar sacensību: kurš labāk nospēlēs? Mūzikā to nemaz nevar īsti pateikt: tas ir labāks vai sliktāks, jo katram ir savs personīgais vēstījums. Bet vēl kādu pārīti konkursu varētu!
Kā rādās nākotne?
Tagad man ir 22 gadi. Vēl gadu jāstudē Grācā. Esmu ļoti atvērta, mans galvenais mērķis ir pilnveidoties. Nāks laiks, un es arī redzēšu, kas notiks.