Nesen Rīgā viesojās Ukrainas grāmatu autori, dizaineri un ilustratori Romana Romanišina un Andrijs Lesivs. Pēc Ļvivas Nacionālās mākslas akadēmijas absolvēšanas viņi ir nodibinājuši savu studiju Agrafka. Mākslinieku dueta grāmatas ir tulkotas un izdotas vairāk nekā trīsdesmit valodās, par saviem darbiem viņi ir saņēmuši daudzus starptautiskus apbalvojumus. Izdevniecībā Liels un mazs līdz šim ir laistas klajā četras Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatas. "Zvaigznes un magoņu sēkliņas latviešu versijā bija viens no mūsu pirmajiem starptautiskajiem izdevumiem," atminas mākslinieki. Pēc tam pie lasītājiem nonāca dzirdei un redzei veltītie darbi Skaļi, klusu, čukstus un Tā es redzu, savukārt pagājušajā gadā Liels un mazs laida klajā grāmatu Karš, kurš pārvērta Rondo, kuru Romana Romanišina un Andrijs Lesivs radīja neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Visi ieņēmumi no šīs grāmatas pārdošanas tiek ziedoti Ukrainas atbalstam ar fonda Ziedot.lv starpniecību.
Vai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā bija vēlme kaut ko radīt?
Romana. Pagājušajā gadā bija grūti saprast, ko darīt tālāk, jo viss, ko bijām veidojuši līdz šim, šķita nevajadzīgs – bija jādomā par to, kur iegūt ūdeni, patvērumu un apmierināt citas pamatvajadzības. Jau vēlāk centāmies atrast īsto algoritmu turpināt. Sapratām, ka kultūra ir ļoti svarīga kara laikā, jo mēs cīnāmies par savām vērtībām, mantojumu un valodu.
Kādus projektus īstenojat pašlaik?
Romana. Mēs turpinām veidot savu autorgrāmatu, ko iesākām īsi pirms kara. Tā ir grāmata bērniem par komunikācijas tēmu. Kāpēc tā ir svarīga mūsu dzīvē? Kāpēc mums ir jākomunicē? Savukārt pirms dažiem mēnešiem mēs realizējām savu projektu pieaugušajiem – tas ir ukraiņu rakstnieka Jurija Andruhoviča romāns Moskoviāde, kas sarakstīts pirms trīsdesmit gadiem. Tas ir izdomāts stāsts par dzīvi Maskavā uz Padomju Savienības sabrukuma sliekšņa. Šobrīd tas ir aktualizējies un ticis izdots no jauna ar mūsu ilustrācijām.
Grāmatas bērniem nomaina grāmatas pieaugušajiem, lai visu laiku kaut kas mainītos?
Andrijs. Ir ļoti patīkami pārslēgties no bērnu grāmatām uz pieaugušo un atpakaļ kā apļveida kustībā, bet nereti mēs strādājam ar vairākiem projektiem vienlaikus.
Romana. Mēs ne tikai pārslēdzamies no bērnu grāmatām uz pieaugušo, bet arī cenšamies daudz eksperimentēt un mainīt savu pieeju katram darbam – mainām tehniku, krāsu gammu un tamlīdzīgas lietas. Tas ir mūsu darba veids.
Kādā tehnikā veidojat savu topošo grāmatu bērniem?
Romana. Tajā mēs izmantojam bērnu zīmējumiem līdzīgu stilu, tinti un spalvu. Katrs mākslinieks izvēlas tādu strādāšanas veidu, kurā viņš jūtas visērtāk. Mēs nejustos komfortabli, ja mūsu darbā iestātos rutīna. Mēs vēlamies būt fleksibli un visu laiku mainīties. Mēs pārvaldām daudzas dažādas tehnikas, interesējamies par mākslas vēsturi un aizraujamies ar dažādām atsaucēm.
Andrijs. Mēs uztveram dažādas tehnikas kā instrumentus. Tas ir tā, it kā tev būtu krāsainu zīmuļu komplekts – jo vairāk zīmuļu, jo plašāka krāsu palete, kuru var izmantot. Mēs varam izvēlēties vispiemērotāko tehniku katram darbam. Piemēram, radot ilustrācijas angļu rakstnieka Deivida Herberta Lorensa romāna Lēdijas Čaterlejas mīļākais izdevumam, mēs devām priekšroku ogles zīmējumam, jo darbība risinās mazā pilsētā pie ogļu raktuvēm.
Romana. Tās gaiss ir piepildīts ar...
Andrijs. ...melniem...
Romana. ...putekļiem. Melnā krāsa ir klātesoša tekstā, un mēs vēlējāmies, lai tā būtu klātesoša arī ilustrācijās. Vienmēr cenšamies radīt saikni ar tekstu, lai to varētu ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt un sajust.
Nepārtraukti mācāties, vai arī visas zināšanas vēl no studiju laikiem?
Andrijs. Mēs joprojām mācāmies katru dienu, bet pamati tika ielikti studiju laikā. Kopumā mēs mācījāmies desmit gadus – četrus Ļvivas Dekoratīvās un lietišķās mākslas koledžā un sešus gadus Ļvivas Nacionālajā mākslas akadēmijā.
Romana. Jāatzīmē, ka šajos gados mēs nestudējām grafisko dizainu, grāmatu mākslu vai ilustrāciju (Romana ir studējusi glezniecību un stikla mākslu, savukārt Andrijs – mākslas darbu restaurēšanu un konservēšanu – I. A.), tādējādi mēs ienācām grāmatu radīšanas pasaulē no citiem mākslas laukiem un cenšamies savu iepriekšējo pieredzi izmantot šajā darbā.
Ienesāt kaut ko jaunu.
Andrijs. Jā, jo tu nedomā papīra loksnes ietvaros, tu domā daudz plašāka attēla kontekstā.
Vai ar to pietiek?
Romana. Sākumā mēs vadījāmies pēc savas intuīcijas un mākslinieciskajām prasmēm, bet jutām, ka vajadzētu uzzināt vairāk par lapaspuses izkārtojumu un fontiem, tāpēc pēc akadēmijas absolvēšanas vienu gadu studējām grāmatu mākslu Krakovā.
Vai ir bijusi kāda tehnika, ko jūs esat apguvuši īpaši kādai atsevišķai grāmatai?
Andrijs. Jā, tā bija ukraiņu dzejnieces Irīnas Starovoites grāmata Groningenas manuskripts. Šis teksts tika uzrakstīts laikā, kad dzejniece uzturējās Groningenā Nīderlandē, tāpēc mēs grāmatas dizainā izmantojām t. s. Delftas zilā motīvu.
Kāpēc jūs vispār nolēmāt pievērsties grāmatu mākslai?
Andrijs. Kad mēs bijām studenti, sākām strādāt par grāmatu vāku dizaineriem un patiešām iesaistījāmies šajā procesā. Sarunas ar rakstniekiem un darbs ar tekstu bija fascinējošs, un mēs sākām iet tajā visā iekšā arvien dziļāk un dziļāk. Nākamais solis bija grāmatu ilustrēšana un jau pēc tam arī pašiem savu grāmatu radīšana bērniem.
Romana. Mums uzticējās un piedāvāja ļoti interesantus projektus sadarbībā ar augstas klases profesionāļiem. Mēs bijām sajūsmā, jutāmies pat atkarīgi no grāmatu radīšanas procesa un pēc akadēmijas absolvēšanas sapratām, ka vēlamies palikt saistīti ar tekstu – lasīt un radīt grāmatas.
Tad arī izveidojāt savu studiju Agrafka?
Romana. Tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tas bija kaut kas jauns Ukrainas tirgū – grafikas dizaina studija, kas galvenokārt strādā ar grāmatām, bet mēs nedomājām par to, mēs vienkārši gribējām izmēģināt, vai mums kaut kas sanāks.
Andrijs. Mēs negribējām strādāt kādā noteiktā izdevniecībā vai pievienoties kādai noteiktai komandai. Mēs izlēmām, ka būsim neatkarīgi un sadarbosimies ar dažādām izdevniecībām, ja paveiksies – ar dažādām izdevniecībām dažādās valstīs. Mēs domājām par paplašināšanos, bet savā starpā saprotamies no pusvārda un citiem varētu būt grūti pievienoties mūsu duetam...
Romana. ...bet mēs sadarbojamies ar redaktoriem, izdevējiem, tulkotājiem, iespiedējiem un daudziem citiem. Grāmatas veidošanā vienmēr piedalās daudz cilvēku. Savu grāmatu radīšanā mēs konsultējamies ar izvēlētā temata profesionāļiem, piemēram, dzirdei un redzei veltītajos darbos mēs runājām ar zinātniekiem un ārstiem, lai saprastu, kā uztveram pasauli, ar kādām problēmām saskaramies.
Kā jūs nonācāt līdz šai sērijai par maņām?
Romana. Sākumā mēs strādājām ar daiļliteratūras darbiem bērniem, bet tad iedvesmojāmies no britu biologa un rakstnieka Deivida Atenboro vadītajām pārraidēm BBC un vēlējāmies radīt grāmatas kā zinātnes un modernā dizaina sakausējumu. Mēs izvēlējāmies sākt ar cilvēka piecām maņām, kas ir saprotami visās pasaules malās. Tā ir vienkārša un vienlaikus sarežģīta tēma, jo par to ir ļoti daudz informācijas un ir jāspēj izķeksēt īsto vēstījumu.
Vai šai sērijai būs turpinājums?
Romana. Mēs vēlamies veidot smaržai un garšai veltītas grāmatas, taču gribam attīstīt šo projektu Ukrainā, kur šobrīd ir dažādu materiālu iztrūkums, tāpēc esam to pārcēluši uz labākiem laikiem.
Vai visas idejas nāk no jums pašiem vai arī uzklausāt ieteikumus?
Andrijs. Mēs varam strādāt ar dažādām idejām, ja vien tās rezonē ar mūsu sajūtām un uztveri. Romana. Mēs neesam autokrātiski, bet, kā jau Andrijs teica, mums ir jājūt un jāsaprot, ka patiešām vēlamies ar to strādāt, jo darbs ar grāmatu prasa laiku un iedziļināšanos. Mums ir jāiedegas par šo ideju, un tai ir jābūt kā magnētam, kas mūs pievelk.
Vai šo sajūtu var saglabāt līdz pašām darba radīšanas beigām?
Romana. Protams, jebkurā darba procesā ir dažādi posmi un pieejas. Ja tu veido atsevišķu ilustrāciju, tu uzreiz redzi rezultātu. Ja tu strādā ar grāmatu, tu strādā, strādā un joprojām nav grāmatas, tu strādā, strādā un joprojām nav rezultāta, pat tad, kad tu esi pabeidzis savu darbu, tu sūti to uz tipogrāfiju un joprojām nav grāmatas. (Smejas.)
Andrijs. Tu vienkārši gaidi.
Romana. Tu nedrīksti jukt prātā. Tā ir pilnīgi cita laika plānošanas sistēma. Tev ir jāsaprot, ka grāmatas radīšana, tāpat kā grūtniecība, prasa laiku. Ir jābūt pacietīgam.
Vai to var iemācīties?
Romana. Var.
Andrijs. To vajadzētu iemācīties, bet tik un tā ik pa laikam ir sajūta, ka kaut kas varētu notikt nepareizi tajos darba posmos, kurus tu nekontrolē. Tas ir nedaudz biedējoši, un atliek sevi tikai mierināt, ka viss būs labi.
Romana. Pieredze dod izpratni, arī mans tēvs, kurš pats ir pazīstams mākslinieks un darbojas grafikā un glezniecībā, man vienmēr prasa: kā jūs tiekat galā ar to, ka jūs strādājat, bet vairāk nekā pusgadu neredzat rezultātu, jūs redzat tikai atsevišķus elementus, ko pamazām kausējat kopā. Es domāju, ka mūsu darbs ir līdzīgs filmas uzņemšanai.
Andrijs. Galvā ir vīzija, kā viss izskatīsies, un tā ir jātur galvā, jāturpina strādāt ar šiem atsevišķajiem elementiem.
Vai šajā darba procesā vajag abstrahēties no citiem māksliniekiem un viņu radītajiem darbiem?
Andrijs. Tas ir atkarīgs no darba posma, dažos vajag absolūtu vizuālo klusumu, bet citos pilnīgi pretēji – vērot apkārtējo, lai iedvesmotos. Vai arī iedvesmoties no darba veida, piemēram, kad tu strādā ar klasiku, kura ir ilustrēta neskaitāmas reizes, tev ir jāsaprot, ko citi mākslinieki ir paņēmuši no šī teksta, lai, tā sakot, apgāztu galdu otrādi un radītu kaut ko pilnīgi jaunu.