Latviešu mūziķi arvien biežāk saņemas rīkot koncertus Arēnā Rīga, un tas priecē. Gada nogalē tur ar bagātīgu viesmūziķu kompāniju no Latvijas Radio bigbenda un Gospeļu kora līdz individuāliem dažādu žanru māksliniekiem uzstāsies reperis Ozols, īstajā vārdā Ģirts Rozentāls. Viņš ir hiphopa žanra veterāns, kurš 90. gados sāka ar grupu Fact, kurā repoja un spēlēja basģitāru, un tolaik saņēma arī šī instrumenta labākā pārvaldītāja balvu Madonas festivālā Sinepes un medus. Sarunā Ozols atklāj, ka atkal spēlē ģitāru un pērn to jau darījis arī uz skatuves – strinkšķinājis akustisko ģitāru un repojis vienlaikus.
Tā nu iekritis, ka divdesmit gadu pēc plates Aka Hip Aka Hop ar vairāku tā laika reperu piedalīšanos – šī plate nu jau kļuvusi par retumu – tikko iznākusi anša un 181h projekta Netīrās cilpas plate Melnezera grāmata, kurā piedalās daudz Latvijas hiphopa mākslinieku. Arī tu esi viņu vidū – uzreiz atpazinu, pat neieskatoties dalībnieku sarakstā.
Pats par to tā nepiedomāju, bet varbūt esmu tāds intensīvāks – ar baigo spiedienu uzreiz nāku iekšā.
Tas ir ļoti svarīgi, ka pēc balss var atpazīt, jo citādi rodas jautājums, kāpēc tu to vispār dari.
Jā, kāpēc man tieši tevi jāklausās, ja viens liels amerikānis vai vēl kaut kas jau tāds pats ir bijis? Katram savā mākslinieka ceļojumā pēc iespējas ātrāk ir jāizveido un jānostabilizē identitāte, lai nekļūtu par vēl vienu Deividu Boviju, Slipknot vai Patrišu. Protams, jebkuram karjeras sākumā ir elki un varoņi, kuri gribot negribot zemapziņā ir iezagušies, un tu viņus atdarini, bet tikai oriģināls, ar kaut kādu ķirsīti savā darbā tu esi klausītājiem interesants. Tie, kas ilgtermiņā mauc, agri vai vēlu līdz tam nonāk. Ir jāizvērtē arī savas spējas jeb cik tev olas lielas, jo tu vari būt arī oriģināls, bet tik un tā paliec nepamanīts. Tas ir "betls" – cīņa –, ceļi un likteņi ir dažādi. Baigi svarīgi, kas ir tie neredzamie cilvēki tev aiz muguras. Lai viņi tevi jūt! Bieži vien dzirdu labus popmūziķus, bet saprotu, ka viņi ir sliktās rokās. Ir potenciāls, bet mākslinieks nevar to realizēt, jo sadarbības partneri, draugi vai producenti to īsto cepuri viņam galvā nav uzvilkuši.
Spilgts veiksmīgs piemērs ir Wiesulis, kuram ir savs producents bītmeikers, un Vultura, kurai arī ir savs džeks, kas viņai palīdz. Svarīgi, lai būtu producents, kuram tu neesi viens no desmit māksliniekiem, jo šādā gadījumā viņš nevarēs tev veltīt pietiekami laika. Man ir svarīgi, lai producents, kurš ar mani ir kopā, mūsu žanrā būtu dziļi iekšā, nevis virspusēji, jo, ja tas notiek virspusēji un viņš paralēli strādā citos žanros, visdrīzāk mums virspusēji tas viss arī sanāks.
Man ar Niklāvu no Dirty Deal Audio ir ilgtermiņa sadarbība – viņš kā bītmeikers ir daudz producējis, ik pa laikam paeksperimentē ar elektroniku, bet astoņdesmit procentu viņa mūzikas ir hiphops.1979 ir jau ceturtais albums, ko ar Niklāvu kopā esam izdevuši. Iepriekšējos trijos viņš dominēja, bet šajā albumā puse ieraksta ir ar viņu un puse – ar Helmutu Šteinu (Katapult), ar kuru sākām darboties kopā 2014. gadā. Albumā 1979 Helmuta klātbūtne ir ļoti jūtama, arī vizuālajā identitātē.
"1979" ir tavs dzimšanas gads?
Jā, un uz albuma vāka redzamais puika esmu es četru vai piecu gadu vecumā. Šoreiz es neizmantoju alter ego jeb tēlus, kuri cauri visam albumam audiostāstos kaut ko dara, kā iepriekšējos albumos. Šoreiz izrauju kaut ko no tālo gadu nostāstiem par sevi, par notikumu gaitu, par mērkaķīti, kam braucu uz Sočiem ar mammu pakaļ. Tas ir aptuveni tas periods, kurā esmu redzams uz albuma vāka. Cenšos ar to spēlēties, tā kā tagad ir mākslīgā intelekta laiks, mēģinām ieintegrēt un atdzīvināt to puisīti – mazo Ģirtiņu – video.
Tas būs redzams arī uz ekrāna koncertā 28. decembrī?
Iespējams, kaut kādā kontekstā tas varētu parādīties. Kad dzīvo strauji, par to nedomā, bet pamazām kaut kā liec to bildi kopā, un tur ir gan sentiments, gan ironija – pašam ir interesanti, un forši, ja kāds klausītājs arī ārpus tava burbuļa dzīvo līdzi. Tas stāsts par mērkaķīti, kas ir pirmajā dziesmā, – mēs to kā demo pie anša studijā ielikām, Helmuts Šteins bija producents un atsūtīja vienu variantu, kas varētu dziesmas beigās skanēt, bet kā atsauce. Mēs ar ansi to dzirdam un saskatāmies – vau! Helmuts saka: jūs ko, šito gribat likt? Tā taču ir ironija! Tur bija kaut kāds moments, ka jaunais Ozols stāsta par piecgadīgo Ģirtiņu, kuram nopērk mērkaķīti. Tas mērkaķītis saplīst pa sezonu, un nākamgad brauc atkal, nopērk jaunu mērkaķīti – no sērijas "atmiņu klade".
Kad savus agrīnos albumus tagad paklausies, tie šķiet pieņemami, vai ir kaut kas, ko vairs negribas dzirdēt?
Gan, gan… Tur ir daudz lietu, par kurām joprojām esmu patīkami pārsteigts, ka tik labi sanācis, bet ir arī lietas, par kurām es tagad noteikti teiktu, ka tas bija lieki – kaut kur par daudz esmu aizpeldējis. Tagad uz to skatos kā no malas un zinu, ka albumā Cieņa un mīlestība es kādas trīs četras dziesmas stabili neliktu iekšā – albums būtu tikai vērtīgāks, ja to dziesmu tajā nebūtu. Toreiz vēl nepratu objektīvi izvērtēt, ka dziesma var būt arī forša, bet albuma kontekstā neiederas. Tagad savos ierakstos tā mierīgi varu izdarīt – nolikt malā lietas, lai tās tur nebūtu tikai dziesmu skaita papildināšanai. Labāk, lai ir desmit kodolīgas dziesmas, nevis piecpadsmit, no kurām piecas viduvējas.
Pat vienā albumā ir nenormāli krutas un arī šodien pilnīgi nesaprotamas lietas. Otrajā albumā Augstāk, tālāk, stiprāk platīna vērts ir tieši viens mazs fragments, tā sauktais skits – Es esmu. Tur fonā skan klavieres – toreiz atradu vecās plates, iedevu dīdžejam Krii, un viņš ieskrāpēja tādu veselu stāstu – nāk pār Daugavu Ozols... Stāsts ir ļoti spēcīgs un emocionāls. Biju par to gabalu aizmirsis, bet xantikvariāts, viens no reperiem, man to parādīja. Tagad dzirdot to treku, nodomāju – kā man tāds ir izdevies? Turpat blakus ir no šodienas viedokļa pavisam jocīgas dziesmas. Uz diviem krēsliem nenosēdēsi, bet laikam toreiz – otrā albuma laikā – mēģināju to izdarīt.
Tagad vairs necenšos uz diviem krēsliem sēdēt. Pats galvenais, ka mūzika kā radoša lieta manā dzīvē joprojām ir, kaut paralēli domāju par menedžmentu, kā to visu sakārtot, – manas smadzeņu puslodes katra savā virzienā darbojas, un visu laiku ir jāizvērtē, kam tu vairāk vari atļauties ziedot laiku, jo radošajām lietām steiga nepatīk un ir jāmāk noķert to īsto brīdi.
Citreiz laimējas, ka pieslēdzies tikai uz īsu brīdi – visbiežāk tas ir pats pēdējais – un pārsteidzošā kārtā viss tomēr sanāk.
Arī jaunajā albumā man ir tādas lietas, kas radušās dažās minūtēs, bet ir arī tādas, ko tu dzemdē, dzemdē, un beigās jau esi noguris no tās dzemdēšanas. Kad es kā viesmākslinieks piedalos citu reperu dziesmās, man saka: vecīt, tad un tad ir jāatdod! Piemēram, ansis saka: nedēļa ir palikusi – tu paspēsi? Es atbildu: jā, paspēšu, kaut man nekas tur nav skaidrs, bet tad sāc močīt, ieslēdzas pēdējā brīža instinkts, un bieži vien sanāk labāk nekā dziesmas, pie kurām ilgi sēžu un čakarējos.
Pirms vairākiem gadiem, kad jautāju par jaunajiem reperiem, tu man pirmais ieteici pievērst uzmanību ansim. Tagad viņš pats ir zvaigzne, gandrīz veterāns, jūs arī sadarbojaties. Pastāsti, kā tapa gabals no Netīro cilpu plates, kurā tu piedalies?
Jā, ansis ir mūsu lokomotīve. Ar savu brāli – bītmeikeru 181h – viņš taisīja bītus un meklēja, kas kam piestāv, manā gadījumā pat bija tā, ka ansis atsūtīja bītu, es vēl paralēli savu albumu rakstīju un nevarēju līdz galam saņemties uz tā viņa bīta kaut ko darīt, bet mums tas lūzuma punkts notika, kad ansis teica – klausies, man arī te huks ir (angliski repā tā sauc piedziedājumu – tā kā āķis), nomauca man to, un tad ātri viss bija skaidrs – tas atklāja kārtis, kurā virzienā ar to dziesmu jāiet.
Manā daiļradē nav raksturīgi runāt "es tur to" un "es te šito" – es to bišķi mēģinu nolikt malā, jo man tā zīmuļa fiška, kas zināmā mērā ir reperu lieta – ar pimpīšiem mērīties... es mēģinu to neekspluatēt savā daiļradē. Bija tā, ka ansis saka: davai, šoreiz tā kā pafaksē un paponto, parādi, kas tu esi, – jē, te Ozols… Uz tādu lietu mēs arī balstījām to, jo es vienmēr jūtu, ka tāda zīmēšanās… Tai piemīt slikta enerģija. Pasaule ir apaļa – labāk esi pazemīgs un pateicīgs par to, ka šodien vēl vienu dienu dzīvo un tev viss ir labi, naudai patīk klusums utt. Ar tādu filosofiju es mēģinu dzīvot. Varbūt tas izklausās kristietiski, bet ar reliģiju man nav nekāda sakara.
Viss, ko kristietība māca, ir elementāras dzīves patiesības, ko katram cilvēkam tāpat vajadzētu saprast. Nav taču jālasa Bībele un jāiet baznīcā, lai saprastu, ka tev nebūs nogalināt, melot, zagt.
Es jau vairāk nekā četras desmitgades esmu nodzīvojis un saprotu, ka jebkura slikta lieta, ko izdari, arī tā reperiem raksturīgā fleksēšana, ir kā bumerangs, kas nāk atpakaļ un var trāpīt tev pa pakausi kādā brīdī.
Un tieši pa pakausi, jo, aizmirstot, ka pats esi to bumerangu sviedis, tu jau vairs negaidi to atpakaļ.
Jā! Esmu izjutis to uz savas ādas – jo mazāk vēršos ar kaut ko sliktu pret citiem cilvēkiem, jo retāk mani tas bumerangs sasniedz. Ja esi čalis, kurš visu laiku uzprasās uz sūdiem, tie ar tevi arī notiek.
Pat ja esi kaut ko nelāgu izdarījis, bet tevi attaisno – sabiedrība vai tiesa –, tik un tā taču atrast mieru nevar.
Jā, pašam arī enerģija slikta un katru nakti mosties aukstos sviedros no sūdīgiem sapņiem. No tās nevajadzīgās enerģijas ir jāizvairās, cik nu tas iespējams.
Jo ātrāk cilvēkam izdodas saprast, ka tas, ko dari pašlaik, veido tavu dzīvi un tev par to jābūt atbildīgam, jo labāk.
Jā, vecums un briedums nenāk viens, un mēs nezinām, cik garas distances skrējēji būsim, vai tas būs maratons, sprints vai pusmaratons.
OZOLS
Arēnā Rīga 28.XII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 31,20–81,20 www.1979.lv