Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ej un ieraugi kādu brīnumu. Intervija ar galerijas Alma vadītāju Astrīdu Riņķi

Būvēt izstādi ar ideju, jēgu un attieksmi, parādīt, cik mākslinieks ir brīnišķīgs un rets ar savu pasauli, – galerijas Alma darbības principus formulē tās dibinātāja Astrīda Riņķe, kura nebaidās pievērsties nekomerciālajai mūsdienu mākslai.

Astrīda Riņķe jau daudzu gadu garumā vada galeriju Alma, bez kuras Latvijas laikmetīgās mākslas dzīve ir grūti iedomājama. Savu darbību galerija sāka Rīgas klusajā centrā, Rūpniecības ielā 1, bet pēdējos gados atrodas Tērbatas ielā 64 – nelielā, eleganti transformētā padomju modernisma ēkā, kuras arhitektoniskais veidols sasaucas ar galerijā eksponētās mākslas estētiku. Alma izceļas ar rūpīgi pārdomātu izstāžu programmu, kuras iecerē un izpildījumā nav nekā lieka vai nejauša – ziemeļnieciski diskrētā atturībā, kā to dēvē Astrīda Riņķe, tiek aktualizēti gan pašmāju laikmetīgās mākslas klasiķu darbi, gan jaunu autoru eksperimenti. Svarīgākais atskaites punkts ir mākslas darba izteiksmes spēks, nevis ārpasaules diktētas tendences.

No 25. marta līdz 28. maijam galerijā Alma būs skatāma Kriša Salmaņa personālizstāde Konstrukcija. Pēdējos divos gados šeit ir notikušas Kristiānas Dimiteres, Zanes Tučas, Kristas un Reiņa Dzudzilo, Jāņa Blanka, Toma Harjo, Lindas Boļšakovas, Mārtiņa Ratnika, apvienības GolfClayderman, Vikas Ekstas, Ivara Drulles un Sarmītes Māliņas izstādes.

Astrīda Riņķe aktīvi apvieno galeristes un kuratores lomu, kas Latvijas mākslas dzīvē bieži vien tiek nodalītas, galerijām pildot komerciālas funkcijas. Alma Latvijas mākslas telpā darbojas pēc saviem iekšējiem spēles noteikumiem, kuru pamatā ir augsts ideālisms un bezkompromisu mīlestība pret mākslu – šīs īpašības neoliberālā kapitālisma apstākļos laikmetīgajā kultūrā šķiet sastopamas arvien retāk, un, iespējams, tieši šī kombinācija ļauj Almai izcelties citu līdzīgu institūciju vidū ar atšķirīgu, bet vienlaikus ne tik vienkārši definējamu skatījumu uz vizuālo mākslu. Tas ir skatiens, kas vērsts norišu dziļumā, un to neaizēno akla tiekšanās pēc vērienīguma vai ārēja iespaidīguma.

Pastāstiet, kā jūs sākāt nodarboties ar mākslas notikumu organizēšanu?

Man vienmēr vairāk paticis vērot un just nekā pašai kaut ko radīt. Kā bērns varēju stundām ilgi pārlapot un pētīt mākslas albumus, īpaši mīlēju Pjēro della Frančesku. Reiz veicu akciju – mūsu Saulkrastu vasarnīcas alejas koku stumbrus apvilku ar mammas lūpu krāsu kolekciju. Iespējams, nozīme bija arī videi, kurā uzaugu. Mans tēvs bija dizaina grafiķis, mamma – mākslas zinātniece, brālis nodarbojas ar grāmatu un vecmeistaru glezniecības antikvariātu, tā ka tas viss man bija apkārt. 80. gados es pabeidzu glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, vienu kursu ar Ievu Iltneri, Aiju Zariņu, Jāni Mitrēvicu, Sandru Krastiņu.

Deviņdesmitajos gados mana brāļa pirmā sieva Inese Riņķe vadīja Rīgas galeriju – spēcīgu, intelektuāli tendētu galeriju, kas bija viena no pirmajām Rīgā pēc neatkarības atgūšanas. Tā bija brīnišķīga galerija ar izciliem māksliniekiem. Vispār tas ir briesmīgi, ka tāda vieta tik absurdi tika aizvērta – 2013. gadā tai tika atņemtas telpas. 90. gados kādā brīdī Inese Riņķe mani palūdza pāris nedēļu aizstāt saslimušu darbinieci. Es piekritu, un tā tas sākās. Netīšām pārvērtās par kaislību daudzu gadu garumā. Man pašai tas nebija konkrēts mērķis vai sapnis. Rīgas galerijā nostrādāju septiņus gadus, tur arī daudz ko iemācījos. Pētīju vecmeistaru darbus, mācījos atpazīt viltojumus. Jušanu vērtēju augstāk nekā pragmatismu, tai ļaujos vēl aizvien. Ir jāiemācās just, nekas nav svarīgāks par to, jo sevišķi attiecībā uz mūsdienu mākslu. Sajust, atšķirt īsto no fikcijas. Rīgas galerija bija laba skola, kas arī uzlika augstu kvalitātes latiņu.

Kā nodibinājāt pati savu galeriju Alma?

Pa vidu bija galerija Centrs, maza galerija Rīgas Krievu teātra ēkā. Tas bija neilgs brīdis, pēc tam aizgāju strādāt antikvariātā, tas arī bija interesants formāts. Man ir teikuši – Astrīda, bet jūs taču varat abējādi – pārdot gan vecmeistarus, gan laikmetīgo mākslu –, bet es tā nevaru. Protams, es saprotu un redzu vērtīgo arī klasiķos, un tas būtu finansiāli ienesīgāks bizness, taču mani tas neinteresē. Pirmkārt, ir maz labu materiālu atlicis, otrkārt, tā ir greznība – atļauties strādāt ar dzīviem māksliniekiem. Tas mēdz būt sarežģīti, bet tieši tajā slēpjas izaicinājums! Redzot brīnišķīgus vecmeistaru darbus, es sajūsminos, man tie patīk, taču man ir svarīgāks pats mākslas radīšanas process, iesaistīšanās – tas, ka ieraugu un palīdzu kaut ko realizēt. Man patīk tādas riskantas lietas.

Atgriežoties pie dibināšanas – 2005. gadā kopā ar savu labu draudzeni un Rīgas galerijas kolēģi Ilvu Krišāni nodibināju galeriju Alma. Gribējās brīvību, strādāt ar to, kas pašām patīk, – nebija tā, ka mēs ar nagiem būtu iekrampējušās kaut kādā biznesa plānā, mēs pie tā strādājām, taču viss arī vienkārši veiksmīgi sakrita. Tolaik visas mākslas galerijas atradās Vecrīgā, un es biju nolēmusi, ka gribu atvērt savas telpas klusajā centrā

Gribējās kaut ko atturīgu, neuzbāzīgu. Rūpniecības ielā 1 bija jāzvana pie ārdurvīm, lai tiktu galerijas telpās… Man šķiet, ka māksla nav domāta pilnīgi visiem, tautas masām – kā Ļeņina frāzēs. Māksla ir kaut kas tāds, kam nepieciešama sagatavotība, vismaz vēlēšanās saprast. Lai saprastu mūsdienu mākslu, vajadzīga arī izglītība, lai gan es ticu, ka to var saprast, arī uzmanīgi vērojot. Tas ir dzīvesveids, ko es no sirds mīlu. Par spīti visām blaknēm un nepatikšanām, kas mani regulāri piemeklē (smejas).

Kādas ir tās blaknes?

Vislielākās blaknes, protams, ir finanšu trūkums. Sākumā galerijā realizēju trakas, provokatīvas idejas, tas bija tā rotaļīgi un ekscentriski, ar laiku mazliet nopietnāk, taču joprojām vairāk balstos uz intuīciju. Es to ļoti augstu vērtēju kā īpašību. Tieši intuīcija un jūtīgums ir tas, ko mākslīgais intelekts imitēt nevar, tāpēc vien tās ir tik svarīgas īpašības.

Bet jums nekad nav bijis pašmērķa nodarboties ar mākslu kā ar biznesu?

Nē, es pārāk mīlu mākslu. Protams, nauda ir vajadzīga un bez tās nevar. Lai realizētu to, kas iecerēts, esmu gatava uz visu. Varu upurēties, gan strādājot līdz spēku izsīkumam, gan ieguldot savus līdzekļus. Bet tas nav nekāds bizness. Ja es gribētu nodarboties ar biznesu, pārdotu narkotikas un ieročus (smejas).

Vai jums nešķiet, ka intuīcija un jūtīgums pamazām izzūd no mākslas sfēras? Arvien lielāka nozīme ir aprēķinam, spējai atbilst tam, ko īstajā brīdī gaida mākslas sabiedrība.

Bet paskatieties uz tiem autoriem, kas ir starptautiski atzīti, – viņiem jūtīgums ir ļoti izteikts, spēcīgs!

Piekrītu, bet man šķiet, ka mūsdienu kultūrā šī īpašība vairs nav tik pieprasīta, māksliniekam daudz vairāk jādomā par karjeru un vispirms jābūt apķērīgam.

Esmu pret to. Manuprāt, tā ir sēdēšana uz diviem krēsliem, bet ir jāizvēlas viens. Tad jātirgo ieroči, jo māksla ir tāda lieta, kurā tā nevar… Vai arī abām šīm īpašībām personībai jāpiemīt ļoti organiski, citādi nekas labs nesanāks. Pastāv nemateriālā un materiālā pasaule. Ja pārstāvi mākslu kā daļu no nemateriālās, tev pašam ir jābūt kaut kādiem ideāliem, kas spētu pierādīt, ka tā nemateriālā ir spēcīgāka. Ar savu pozīciju, stāju, attieksmi. Izcilai mākslai tas nevar būt biznesa projekts. Tā ir visa dzīve! Uz to es aicinu arī šeit, Latvijā. Tas ir stāsts par augstiem ideāliem.

Kā jūs definētu Almas darbību? Daudziem Latvijā ir konservatīvi priekšstati par galerijām kā vietām, kur vienkārši tiek izlikta un pārdota māksla, bet Almas formāts īsti neiekļaujas komerciālas institūcijas veidolā. Jūsu darbības lauks ir daudz plašāks.

Tas ir dzīvesveids. Būvēt izstādi ar ideju, jēgu un attieksmi, parādīt, cik mākslinieks ir brīnišķīgs un rets ar savu pasauli. Es to visu no sirds mīlu, tāpēc varu tam tik daudz no sevis sniegt.

Kas jūs kā galeristi un kuratori interesē mākslā – tās lietas, sajūtas, idejas, motīvi, ko vēlaties kopradīt ar māksliniekiem?

Domāju, ka tā, pirmkārt, ir spēcīga mākslinieka personība – pārsteidzoša, neordināra iztēle, drosme. Humora izjūta, spēja realizēt idejas ar kādu ekscentriskuma devu. Teorētiski jebkurš centīgs cilvēks var iemācīties zīmēt vai gleznot, apgūt to kā amatu, bet iztēli nevar. Vai nu tā piemīt, vai nepiemīt. Nepietiek tikai ar to, ka esi profesionālis. Reiz Palazzo Fortuny Venēcijā apmeklēju Aksela Vervorta veidotu izstādi, kas bija veltīta intuīcijai, un tur bija Alberta Einšteina citāts, ka intuīciju viņš vērtē augstāk par prātu. Pilnībā piekrītu, bet es domāju intuīciju plašākā nozīmē – tas neizslēdz zināšanas, kas ir jāiegūst, intuīcija drīzāk kā pretstats sausam pragmatismam. Pēdējā izvēle vienmēr ir jāatstāj jūtu ziņā, tad rezultāts var būt lielisks.

Mākslā valdzinoša ir spēja just dziļi un patiesi, ieraudzīt pasauli citādi, parādīt to ar pārliecību un apzinātu attieksmi, pārsteigt ar domu un vērienu. Medijs nav svarīgs, tas var būt arī saburzīts papīrs.

Vai, veidojot izstādes, jūs domājat par potenciālo skatītāju un kā viņš to visu uztvers?

Nē, nedomāju. Man nav jāatskaitās, un tā ir vislielākā burvība. Ja tu pats esi īsts un izturies atbildīgi pret to, ko dari, arī skatītājs spēs saprast. Man nepatīk slēpšanās aiz intelektuālisma, mēs visu ko esam lasījuši, viens mazāk vai vairāk, bet tas nevar aizstāt mākslu. Es negribu nevienam izpatikt, man ir svarīgi sarunāties ar pašu mākslinieku, saprast un uztvert viņa pasauli un tad parādīt to izstādē kā brīnumu. Tas man ir galvenais iedvesmas avots. Ej un ieraugi kādu brīnumu – tā es arī skatos uz mākslu, nevis stratēģiski meklēju kaut ko konkrētu.

Kā notiek darbs ar māksliniekiem, un kādi ir jūsu kritēriji, kad izvēlaties, ar ko sadarboties?

Mani vienmēr ir interesējušas personības. Esmu ekscentriska, un pārāk pareizi cilvēki mani garlaiko (smejas). Vispār esmu atturīga savās izvēlēs, ļoti atturīga, jo sadarbība ar mākslinieku ir arī pienākums un atbildība pret viņu.

Vai Almas mākslinieku lokam ir kādas kopīgas iezīmes?

Izcils talants, kas iedvesmo. Man patīk tāda spēcīga identitāte, tēls, kaut kas, kas citur nav atrodams. Esmu pret intelektuālu snobismu, man patīk tādi mākslinieki, kas neizturas pārlieku nopietni pret šo visu. Man patīk humora izjūta un īstums. Manas izvēles nav pragmatiskas, man pašai ir jābūt pārliecinātai un augstu jāvērtē tie autori, lai es viņos ieguldītu savu spēku, laiku un naudu.

Almas pārstāvēto mākslinieku loks ir diezgan šaurs.

Jā, atlases process ir ļoti grūts, bet enerģijas un uzmanības ir tik, cik ir, tāpēc izvēlos to, kas mani no sirds interesē. Tā arī atlasu. Vienā brīdī viens ir svarīgāks, otrā – kāds cits… Protams, tā ir atbildība. Galerija ir mākslinieka aizmugure – ja tā ir laba galerija, tā ir atbildīga par saviem māksliniekiem.

Kā parasti notiek izstāžu veidošana? Jūs pati tās ierosināt, vai arī mākslinieki nāk pie jums ar savām idejām?

Tas notiek dažādi, bet lielākoties es pati iniciēju. Kaut ko ieraugu, ienāk kaut kas prātā, sazinos ar autoru, dodu kādu impulsu, un tā tas pamazām attīstās abpusējā komunikācijā. Mākslinieki ir spējīgi pārsteigt – mēs sarunājamies, vienā brīdī mākslinieks parāda kādu skici, un tur ir kaut kas tik brīnišķīgs, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties. Tā ir iztēle, tas arī ir tas, ko es tik augstu vērtēju.

Ar ko atšķiras mākslinieka un galerista attiecības no profesionālās sadarbības citās kultūras jomās?

Tas man liek domāt par Alvi Hermani un viņa aktieru attiecībām. Viņa nesenie paziņojumi ir mazliet savādi, bet viņš ir ļoti daudz devis teātrim, Latvijas kultūrai, un viņam uz to ir tiesības. Es tik ļoti mīlu tos radītājus, ka varu viņiem daudz ko piedot. Publiski ir jābūt spēcīgam cilvēkam, lai to visu izturētu. Man ļoti nepatīk, ja visi domā vienādi. Nostāties pret visiem un palikt ar savu pārliecību – es to ļoti cienu, pat ja nepiekrītu konkrētiem uzskatiem, un šī uzdrošināšanās man daudz nozīmē, sevišķi, ja tā ir argumentēta. Man patīk, ja cilvēks ir drosmīgs. Sevišķi mākslā – bez drosmes mākslā nav vietas.

Kāds ir ideālais attiecību modelis starp mākslinieku un galeristu? Vai starp abiem ir jābūt kādai dziļākai saiknei? Vai arī personiskie aspekti traucē profesionālajai sadarbībai?

Dziļa saikne sadarbībā un savstarpēja uzticība var sniegt ļoti labus rezultātus.

Vai šobrīd ir viegli veidot savu mākslas institūciju Latvijā? Kā vispār galerija, kas nodarbojas arī ar nekomerciālo mākslu, var izdzīvot Latvijas apstākļos, nemazinot kvalitātes standartus? Kas jums pašai ir šie kvalitātes kritēriji?

Līdzīgi kā jebkurā lietā, tie ir apzināti ideāli, neordinārs talants, kopta profesionalitāte, nemitīga attīstība, pašaizliedzīgs darbs un spēja būt citādam. Nebaidīties no tā, ka būs arī grūtības un nepatīkami pārsteigumi. Nav jau tā, ka es šausmīgi sūdzētos. Es par to pārdzīvoju brīdī, kad ir lielāks projekts un vajag vairāk līdzekļu. Bet ar to visu ir jārēķinās, nodarbojoties ar mūsdienu mākslu. Tas lielā mērā ir darbs nākotnei.

Kādu jūs redzat nākotni?

Mācos dzīvot pazemīgi un izmantot to, kas ir dots šobrīd, – tāds nu mums ir tas periods. Pārdomu laiks. Es pēc būtības mīlu dot, man tas sagādā prieku, un es nedomāju kaut kādu dāvanu nešanu, bet visu šo procesu mākslā.

Man šķiet, ka tas ir ļoti raksturīgi kultūras cilvēkiem un to uzskatāmi pierādīja arī pirmais pandēmijas vilnis – kultūras darbinieki pašaizliedzīgi piedāvāja savus darbus, daudz kas kļuva pieejams bez maksas, lai palīdzētu izdzīvot to laiku. Pirmajā vilnī likās, ka tas viss mainīs pasauli, bet man šķiet, ka cilvēkus tik ātri nevarēs pārmainīt.

Pirmajā brīdī šķita, ka pasaule pārvērtīsies, mantu kults mazināsies, mēs labāk sajutīsim cits citu, dabu, bet, tā kā es visu laiku šādi esmu dzīvojusi, man tas nebija nekas jauns. Nedomāju, ka kaut kas fundamentāli ir mainījies. Nav notikušas lielas ētiskas pārmaiņas cilvēku apziņā.

Jūs samērā aktīvi piedalāties ārvalstu mākslas mesēs un cenšaties sadarboties ar ārvalstu kuratoriem, piemēram, pagājušajā gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā organizējāt vērienīgu Ērika Apaļā personālizstādi Ģimene, ko kūrēja Katerina Grega. Kāpēc Latvijas mākslai ir svarīga starptautiskā atzinība, iekļaušanās globālajā tirgū, procesos?

Mākslas atbalstīšana un izkopšana liecina par valsts vispārējo attīstības līmeni. Kā pierādījusi vēsture, māksla ir spēcīgs ierocis, kas bieži izmantots arī sociāli politiskiem mērķiem. Tas ir plašs un sarežģīts temats. Lielajās mākslas mesēs ir iespēja, ka mākslinieku ieraudzīs starptautiskā kontekstā, tas var nodrošināt gan atpazīstamību, gan finansiālus panākumus. Bet nav arī nekādas garantijas, tāpēc es iestājos par veselīgu pašcieņu. Galerijai tas viss ir jādara mākslinieku dēļ, jo galerija ir mākslinieka aizmugure, tai ir jāpārstāv savi mākslinieki labās un nozīmīgās mākslas mesēs. Galerijai vajag orientēties šajā vidē, sekot pārmaiņām un pieņemt stratēģiski pareizus lēmumus.

Man šķiet, ka nav nozīmes, no kuras valsts nāk kurators, galvenais, lai darbs būtu balstīts uz abpusējām simpātijām, kopējos ideālos un mērķos, lai tas būtu interesants un kaislīgs, lai procesā valdītu cieņa un uzticība, – to varu teikt par sadarbību ar Katerinu Gregu. Personīgi man interesants ir pārsteidzošais, autentiskais, drosmīgais, neordinārais, par spīti tam, vai tā ir vai nav aktualitāte mākslas vidē. Nedomāju, ka šodien kādu var īpaši pārsteigt tikai ar konceptuālu rafinētību – ja vien tu neesi ģēnijs, protams.

Kā ir mainījusies Latvijas mākslas dzīve šajos gados, kamēr tajā darbojaties?

Tā ir ļoti mainījusies, un viennozīmīgi – uz labo pusi. Patīkami, ka ir tik daudz jaunu veidojumu, mani iepriecina lielā dažādība – jo vairāk, jo labāk. Protams, es gribētu sagaidīt vairāk izcilību, bet tāpat ir daudz labu lietu. Dažreiz gan te šķiet par šauru, jūtos kā ieslodzīta akvārijā, trūkst gaisa, un gribas prom, bet tad tu izveido savu mikroklimatu ar saviem cilvēkiem. Lielu valstu kultūrām ir spēcīga valsts aizmugure, pie mums diemžēl tā nav, daudz kas ir satraumēts.

Almas komunikācijas stils ir diezgan lakonisks, pieklusināts un atšķiras no daudzām citām iestādēm, kurām patīk skaļas kampaņas, reklāmas, nemitīgi atgādinājumi par savu darbību. Vai jums nešķiet, ka pēdējā laikā māksla pārāk daudz tiek vērtēta pēc tās skaļuma, fona trokšņa, ko tā spēj radīt, un daudzi pat neiedziļinās saturā?

Jā, jauki, ka esat to pamanījusi. Tā ir apzināta attieksme no mūsu puses, citādi man būtu kauns – tad jau jāiet uz lielveikalu reklamēties. Domāju, ka citi arī to saprot. Ceru, ka tas neizklausās augstprātīgi, bet tas troksnis domāts tādiem galīgiem muļķiem, kuri citādi nesaprot.

Almas stikla sienas ir ļoti piemērots formāts šī laika epidemioloģiskajiem ierobežojumiem – tās ļauj aplūkot mākslu no droša attāluma. Kā pēdējā gada apstākļi ir ietekmējuši Almas darbību un plānus?

Ekspozīcija iepriecina cilvēkus uz ielas, patiešām daudzi cilvēki ne no mākslas vides ienāk, lai izteiktu viedokli. Galerijas izstāžu ritmā gan nekas nav mainījies. Vienīgi iepauzējam ar dalību mesēs. Šī mums ir iespēja daudz ko pārdomāt, bet izstādes joprojām notiek intensīvi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Arlekīna un Pjero transfigurācijas

Sapņojot par dzīves svinēšanu, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs izlolojis commedia dell’arte tēliem veltītu izstādi Arlekīns un Pjero. Mūžīgie svētki – starpkaru laika gars. Ekspozīciju...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja