Krāsas būs, uzlieciet tikai saulesbrilles, – aicina mākslinieks Aleksejs Naumovs, kurš ļāvis sevi pierunāt pirmoreiz dzīvē veidot animācijas filmu.
Latviešu animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunākā pilnmetrāžas animācijas filma Sirds likums ir tapusi Studijā Lokomotīve un jau kļuvusi par Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominanti četrās kategorijās, arī kā labākā animācijas filma. Balvai nominēta arī Roze Stiebra kā režisore, mākslinieks Aleksejs Naumovs un skaņu celiņa autors komponists Valts Pūce. Mūziku ir ieskaņojuši grupas Dagamba dalībnieki, filmas tituldziesmu iedziedājusi Grēta Grantiņa. Lomas ierunājuši Jaunā Rīgas teātra kursa aktieri: Telma Auziņa, Jānis Ēriks Grūtups, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Marta Lovisa Jančevska, Toms Harjo un citi.
Filma veidota pēc ievērojamā novelista Jāņa Ezeriņa darba Jaunais likums. Tā vēsta par kādu tālu karaļvalsti, kurā mīt karalis un princese; viņu dzīve rit rāmi un paredzami, pavalstnieki gatavojas karaļmeitas kāzām. Taču kādu nakti princese pils dārzā sastop svešinieku, kurš viņu apvelta ar neparastu dāvanu, un no šī brīža viss sagriežas kājām gaisā.
Filmas Sirds likums scenārija autori ir Roze Stiebra un Matīss Gricmanis, filmu triju gadu garumā veidojusi 50 profesionāļu komanda – viņi ik dienu ir zīmējuši, krāsojuši, iekustinājuši un ieskaņojuši tēlus. Filmas producenti – Roberts Vinovskis un Dominiks Jarmakovičs. Filmu skatoties, nāk prātā dažādi mākslas darbi par smieklu, mūzikas un prieka aizliegšanu, jāmin kaut vai Mūzikas skaņas vai Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli, taču Roze Stiebra savā 64. animācijas filmā izplatītajā stāstā ir salikusi negaidītus un dziļus akcentus. No 2. februāra animācijas filma Sirds likums būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
Roze Stiebra. Šorīt filmu noskatījāmies pirmoreiz.
Vai ir iespējams pašiem filmu baudīt kā mākslas darbu vai – redzat tikai tehniskās nianses un to, ko varēja darīt citādi?
R. S. Es ļāvos stāstam. Filma ir pabeigta ļoti sen. Taču kopā es to nebiju redzējusi. Tepat uz mazā ekrāniņa klausījāmies skaņas. Faktiski autoriem nevajadzētu stāstīt savas sajūtas. Dažādu iemeslu dēļ tās ir nosacītas. Domāju, ka tas ir ļoti neobjektīvi. Es to atstātu visdažādākajiem skatītāju viedokļiem. Vai nu viņiem patīk, vai, ja nepatīk, kā esmu uztaisījusi, lai vai sit manai mājai logus ārā. Pati par šo jautājumu klusēšu.
Aleksejs Naumovs. Es arī uz lielā ekrāna skatījos pirmoreiz. Labi, ka tāds stāsts ir tapis. Apbrīnoju režisori, kā mainās attēlu mērogs, skaņa, kustība, ir mierīgi, bet pēc tam – kaut kādi trokšņi. Animācijā esmu pirmo reizi. Roze Stiebra mani ievilināja. Viņa bija redzējusi manas grāmatas, kuru ilustrēšanā mani ievilka mana kundze Anita Paegle. Roze teica: "Tā jums nebūs nekāda ilustrācija. Te ir kustība, animācija, multene! Tas ir jāsaprot, bet jūs nesaprotat." Tad nu es lēnā garā mēģināju saprast. Uz beigām laikam vairāk sapratu. Kustība, protams, ir kaut kas cits. Ieraudzīt, ka tavi tēli un personāži atdzīvojas, – tās ir pozitīvas emocijas. Process nebija tik ātrs un viegls, bet man ļoti patika. Gan komanda, kas strādāja, gan sadarbība ar režisori, gan brīnišķīgā mūzika. Man bija liels gods strādāt ar tādiem grandiem. Varbūt šī pieredze pamainīja pat manu rokrakstu. Tagad man ir izstāde Rīgas Tehniskajā universitātē (Uzgleznotā arhitektūra – U. A.), pēc filmas uzņemšanas kopā ar Inesi Zanderi uztaisīju grāmatiņu Izdomā sev auto, tur jau es citādi domāju. Tas nav kaut kas pilnīgi citāds, bet tomēr jauns.
Skatoties filmu, radās asociācijas ar jūsu ilustrācijām Māras Cielēnas grāmatai Princese Aurēlija un kokspoki. Vai ir pamats meklēt sakarības?
R. S. Jā, man arī tā ļoti patika. Nodomāju, cik žēl, ka es vairs netaisu filmas, ja mēs gadījumā atkal ar Ansi [Bērziņu] taisītu filmu, noteikti būtu jāuzaicina Aleksejs kā mākslinieks. Mani ļoti aizkustināja un patika Naumova gleznieciskā brīvība. Aurēlija un kokspoki ir jūsu pirmā grāmatiņa?
A. N. Viena no.
R. S. Es tiešām biju ļoti priecīga un gandarīta, ka Aleksejs uzreiz atsaucās. Sākās ar to, ka mēs satikāmies...
A. N. ... prezidenta pilī.
R. S. Es gaidīju, kad Ansis atnesīs mēteļus. Anita ar Alekseju arī devās pēc mēteļiem. Es Alekseju personīgi nepazinu, bet viņš mani uzrunāja. Būdams ļoti komunikabls cilvēks, viņš uzreiz sāka prasīt kaut ko par studentiem. Atnācu mājās un domāju – ja Aleksejs uzdeva tik daudz jautājumu, tad viņu varbūt interesē arī animācijas žanrs.
Kā ir iespējams, esot vecmeistara statusā...
A. N. ... ceru, ka tas nav lamuvārds, ne?
Tieši otrādi. Kur ņēmāt tik lielu atvērtību un drosmi, lai kļūtu par debitantu un darītu nekad nedarītas lietas?
A. N. Es tagad lasu lekcijas scenogrāfiem un tekstilmāksliniekiem, viņi nezina, ka tā nevar darīt, un iznāk labi. Man bija līdzīgi. Es nezināju, ka tā nevar, darīju, un kaut kas sanāca. Varbūt palīdzēja arī entuziasms un optimisms. Protams, palīdzēja arī Rozes pieredze. Tā ir vienkārši unikāla. Mēs jau nerunājām tikai par animāciju. Runājām arī par dzīvi. Es nesu darbus, man bija lieli, salīmēti, pat trīsmetrīgi. Viņa teica: "Nu, ko jūs izdomājāt?" Es atbildēju: "Jūs jau esat režisore." Roze: "Vai es viena pati to filmu taisīšu?! Jums taču arī kaut kas ir jāizdomā." Es teicu: "Nu labi. Ja ir tāda brīvība, tad es arī izdomāšu." Komunikācija un saskare bija ļoti pozitīva. Mēs saprotamies no pusvārda. Protams, bija arī domstarpības un diskusijas. Rozes māka psiholoģiski, cilvēcīgi pārliecināt, ka tas, kas tev licies labi, filmai nemaz nav tik labi. Bija arī tā, ka es uzzīmēju, bet viņa to epizodi izņēma ārā (smejas). Tāds arī ir variants – nestrīdies ar autoru, bet pēc tam izdari pēc sava prāta.
R. S. Ir jāizmanto ļoti daudz visādu viltību. Īpaši ar Alekseju. Viņš ir ciets rieksts (smejas). Sākumā, kad ar mums kopā vēl bija scenārists Matīss Gricmanis, teicu: "Mums visi būs vienādi." Aleksejs uzreiz saprata – jā, tātad visi būs vienādi, nebūs profesors un pasniedzējs.
A. N. Protams, nē, nē, nē, tikai tā var.
R. S. Vēl es māksliniekiem parasti saku – vienalga, kā režisors jūs mēģinās izgrozīt un pārtaisīt, tā būs jūsu filma. Neviens nesajauks – teiks, tā ir Alekseja Naumova filma.
A. N. Rozes un Alekseja filma.
R. S. Zīmējums vienmēr būs priekšplānā. Režisors var daudz ko pārtaisīt, bet mākslinieku pārtaisīt nevar. Man nācās rēķināties ar mākslinieku un visu kaut ko izdomāt. Kā parādīt to, kas Aleksejam iznāk, ko viņš māk. Kā to ielikt filmā un savienot kopā ar sižetu. Tas ir diezgan komplicēts darbs. Tāpēc daudz ko nācās ņemt ārā. Vēlāk pārstāju Aleksejam rādīt. Aleksejs prasīja: "Tu man šodien neko nerādīsi?"
A. N. Tā bija. Roze teica: "Nē, nē, tur vēl nav pabeigts."
R. S. Es redzēju galarezultātu, bet Aleksejam es būtu varējusi parādīt tikai pusi rezultāta vai tikai iesākumu, un viņš uzreiz būtu vērtējis.
A. N. Kritiski.
R. S. Dabīgi, ka kritiski. Tāpēc, ka Aleksejs ir arī pasniedzējs. Man pusgrupa aizgāja no bailēm, ka būs jāstrādā ar viņu kopā, ka viņš pieskatīs un sekos līdzi.
Tiešām?
Varbūt drusku pārspīlēju, bet daži tomēr aizgāja tāpēc, ka zīmēt cilvēku figūras ir ļoti sarežģīts darbs, it īpaši animācijā. Atradām savu veidu, kā to izdarīt. Vienā ainā spēlē divi trīs personāži, bet katrs mākslinieks zīmē savu. Viņi cits citu pat nepazīst. Piemēram, zēns, kas zīmēja mūsu brūtgānu, kā viņu sauca?
A. N. Magnusu...
R. S. ... jā, princi Magnusu... Zēns dzīvo Jelgavā un savus zīmējumus sūtīja e-pastā. Turpretim princeses zīmētāja dzīvo gandrīz tepat kaimiņos un zīmē uz papīra. Viss interesanti salikās kopā. Būtu jāuztaisa ballīte un jāiepazīstina.
A. N. Radio bija atnācis aktieris, kurš ierunāja princi un arī vilku. Viņš interesanti stāstīja, ka bija uzaicināts viss kurss un tobrīd neviens nezināja, cik būs jārunā princim un cik – vilkam. Tad viņi bija studenti, tagad jau pazīstami cilvēki. Viņi ķēmojās, bet labi ķēmojās. Ar lielu interesi un vajadzīgo intonāciju.
Viņi tāpat kā jūs savu lietu darīja pirmoreiz.
A. N. Jā, viņi to darīja pirmoreiz. Es viņiem teicu – pēc divarpus trim gadiem, kad filma būs pabeigta, jūs jau būsit slavenības.
R. S. Bija viena interesanta lieta, kas nekad manā pieredzē nebija notikusi. Zēns, kurš Jelgavā zīmēja Magnusu, nepazīstot aktieri, kurš ierunāja tekstu, zīmēja šo tēlu arvien līdzīgāku aktierim.
Kurš ierunāja princi?
R. S. Jānis Grūtups.
Bet viņam ir gaiši mati.
R. S. Toreiz, kad viņš ierunāja, viņam vispār nebija matu. Bija nodzinis. Es sapratu, ka viņam ir balti mati, tad sarkani, tad – vispār nav, bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka kaut kādā nesaprotamā veidā Jāņa balss atstāja iespaidu uz zīmētāju. Paraugu jau bija iedevis galvenais mākslinieks Aleksejs Naumovs, taču nianses vēl bija neasas – kā princis runā, kā iet. Un beigās Magnuss bija pilnīgi līdzīgs Jānim! Mēs visi bijām tik ļoti pārsteigti, kā notiek pasaulē un ka tas nav tik plakani. Viņš jau zīmēja katru zilbīti, katru nopūtu. Tas viss pāriet uz papīra, šoreiz – uz ekrāna. Tas ir grūts darbs, lai viņi vienā ainā neizskatītos tā, otrā – atkal citādi.
A. N. Kad atnesu savus darbiņus, Roze teica: "Tā taču ir cita persona, no citas multenes! Kad pabeigsiet šo filmu un taisīsit savu, tad varēsit tā darīt. Tas taču ir pilnīgi cits cilvēks!" Un, runājot par vilkiem, "tas ir pilnīgi cits zvērs!".
R. S. Bet Aleksejs jau nav pirmo reizi uz skatuves un atbildēja: "Bet līdzīgs ir!"
A. N. Nuja, bet nepārliecināju.
R. S. Līdzīgs – jā, bet tas viņš var būt pēc trim nedēļām.
A. N. Es no sākuma kritiski skatījos, teicu: "Tā taču vilki nestaigā, es parādīšu." Vilki nestaigā uz divām ķepām. Parādīju. Roze teica: "Vajag pieiet radošāk, drošāk." Protams, skatījos, lai būtu visas proporcijas. Šeit man Rozei jāsaka paldies: ar visām psiholoģiskajām spēlītēm man bija dota liela brīvība. Viņa teica: "Dariet tā, kā jūs darāt. Aizmirstiet, ka vajag visu ļoti precīzi." Man tas bija grūti, bet tas bija pareizais gājiens.
R. S. Sākumā vajadzēja zīmēt kadrējumus, un neviens nespēja uzzīmēt kā Aleksejs. Un arī viņš pats nespēja uzzīmēt daudzas reizes vienu un to pašu.
A. N. Tas bija grūti. Kad Roze vēl dzīvoja Tūjā, es braucu uz turieni, viņa vienmēr sagatavoja brīnišķīgas brokastis. Viņa lasīja Ezeriņu, un es taisīju kadrējumu. Piecās stundās mēs varējām uztaisīt divas minūtes. Es darbojos kā tāds automāts, pārvērtām skaņu attēlā.
Tas bija spontāni?
A. N. Absolūti. Tā kā sirreālistiem.
Automātiskā rakstīšana? Jūsu gadījumā – zīmēšana?
A. N. Jā, tieši tādā veidā. Es jau vairs pat neatcerējos, ko esmu uztaisījis.
R. S. Bet kā es to varēju zināt, ka Aleksejs neatcerēsies, ko viņš ir uzzīmējis?
A. N. Roze daudz arī kopēja. Skatos – nē, to taču es neesmu zīmējis! Viņa saka: "Nē, jūs to uzzīmējāt." Viens bija mans, bet otrs – ne.
R. S. Es taču pa nakti nepārzīmēju?
A. N. Tur bija salikts – galva no manis, ķermenītis no cita.
R. S. Nu jā, jā. Aleksejs zīmēja, un teicu, ka būtu labi, ja viņš zīmētu tuvāk tēliem, kādi mums būs filmā, bet viņš turpināja zīmēt tā, kā viņam vajag. Lai tēli būtu līdzīgi, esam nogājuši ļoti garu ceļu un daudz ko iemācījušies viens no otra.
Skaists piemērs, ka mākslinieki ar tik lielu pieredzi spēj būt atvērti jaunai un citādai pieredzei un pieslīpēties.
A. N. Jā, pieslīpēties ir ļoti svarīgi. Rozei varbūt nepatika, ka es runāju pretī, bet esmu viņai ļoti pateicīgs, ka mēs nonācām pie tā, ka tēls sāka veidoties. Princeses padomnieks vai draugs ir kaķis. Viņš sēž kokā, un es iezīmēju kabatā putnu. Katrreiz, kad atnācu, redzēju, ka putna kabatā vairs nav. Pēc tam Roze teica: "Es jums pasniegšu dāvanu. Es atstāju to putnu." (Smejas.) "Ja jūs ļoti gribat, es atstāšu."
R. S. Jā, tā bija mana sirds dāvana. Viņš vienmēr zīmēja kabatā putniņu, bet tam putniņam kaut kas ir jādara.
A. N. Jākustas.
R. S. Jābūt kaut kādam notikumam. Gadījās tas koks, putniņš varēja izlīst no kabatiņas. Aleksejs teica: "Vai, cik labi!"
A. N. Jā, tiešām. Kolosāli.
R. S. Vismaz viens putniņš. Tā bija interesanta spēle. Mēs esam pavadījuši interesantu laiku. Es gribētu teikt, ka šī bija viena no manām grūtākajām filmām.
A. N. Pat tā?
R. S. Alekseja kā mākslinieka līmenis ir pārāk augsts, lai taisītu šo to.
Kāpēc viena no grūtākajām?
R. S. Gan sižeta dēļ, gan arī mūsu sadarbības dēļ, mēģinot vienoties, kā šos tēlus atdzīvināt. Kā viņus uzzīmēt dzīvus un sižetam atbilstošus. Kā vispār izveidot sižetu. Sižets ir vienkāršs, bet nav glezniecisks. Ja to varētu tā vienkārši ņemt un pastāstīt, tā būtu pavisam cita filma. Tagad, man liekas, Aleksejs varētu uzzīmēt grāmatu tieši pēc Ezeriņa rakstītā. Tas būtu cits stāsts.
A. N. Tāda doma ir. Es filmā izmantoju spilgtas krāsas, bet grāmatā var izmantot vēl spilgtākas, fluorescējošas krāsas. Kā Roze pareizi teica – grāmatā tēli varētu būt mazliet citādi, tas nebūtu vienkārši filmas kadrs.
R. S. Varētu ielikt arī melnbaltus zīmējumus.
A. N. Par to ir jāpadomā, jāskatās, kā kopumā izskatās.
R. S. Grāmatā jūs labāk varētu attēlot sižetu, ne tik daudz noskaņojumu.
A. N. Ideja, Roze, apsveicama, tikai jāizdara.
Kā jums kā ainavistam bija zīmēt sejas? Vai ir izmantoti kādi prototipi? Kā izlēmāt, kāda izskatīties princese un princis?
A. N. No galvas. Princis sākumā bija gaišiem matiem. Tad mēs viņu visādi ņurcījām un izlēmām, ka vajag tēlu mainīt. Rociņa jau velk visu ko, vajag tikai izdomāt. Režisore izdomāja, pēc tam es zīmēju, un pēc tam – ar krāsām. Roze teica: "Vajag tik spilgtas krāsas, lai vajadzētu likt saulesbrilles." Tas man ļoti patika. Krāsas būs, tikai jānopērk saulesbrilles.
R. S. Aleksejs atnesa un izklāja savus zīmējumus, un es teicu: "Šito bez saulesbrillēm nevarēs skatīties." Spilgtas krāsas salikt kopā ir daudz, daudz grūtāk nekā mierīgākas, un brīnumainā kārtā tās tiešām sēž kopā. Jūs skatāties, un tās liekas normālas, ka tā arī vajadzētu būt. Tas, manuprāt, ir sasniegums.
A. N. Saka – latviskās krāsas – brūns, pelēks. Nu nav tādu! Vai Latgales keramika vai svārki, cimdiņi, zeķes – tur ir trakas krāsas.
R. S. Vai krāšņie jānīši, kas zied ar violetiem ziediem un dzeltenu vidu.
A. N. Vienkārši vajag uzmanīgāk apskatīties. Es arī studentiem saku. Nav tā, ka nav krāsu, ir, tikai jāredz.
R. S. Kad Ansis [Bērziņš] mācījās akadēmijā, mēs braucām uz Brīvdabas muzeju un skatījāmies prievītes un jostas. Varbūt pamanījāt, ka filma ir veltīta Ansim Bērziņam. Viņš ļoti vēlējās nodzīvot līdz šīs filmas pirmizrādei. Diemžēl neizdevās. Ir ielikts veltījums, jo mēs visu mūžu vairāk vai mazāk esam viens otra filmās piedalījušies. Tāpēc man gribējās, lai viņš caur šo filmu paliek vēsturē. Diez vai man izdosies uzņemt vēl kādu filmu. Pēc Tālavas taurētāja likās, ka noteikti vairs neko netaisīšu, bet, redz, kā uzsprāga.
Gribu jums vaicāt arī par Sirds likuma vēstījumu. Tajā ir tik daudz gudrības, lai neteiktu – vieduma. Prinča tēlā redzam, ka plikai sirdij bez paša iemantotas gudrības nav nekādas jēgas. Vai tā ir galvenā doma?
R. S. Stāstīt gari vai īsi?
Gari.
R. S. Ja gari, tad Ezeriņu ar Ansi zinājām vismaz desmit gadus pirms Latvijas brīvības. Filmu gribējām uzņemt pavisam savādāku. Padomju laikos atvērt robežas, lai nopirktu sirdi, – tas nebija iespējams. Sanāk, ka sirds ir tikai ārzemēs, un vēl vairākas lietas izrādījās, ka var dabūt tikai ārzemēs. Protams, mums šo ideju bez jebkādām iespējām atmeta atpakaļ. Tagad filma ieguvusi pavisam citu motivāciju. Atcerējos, ka mums toreiz bija doma veidot filmu par sirdi. Tagad doma pilnībā mainījās, jo tagad mēs visur varam nopirkt visu, ko gribam, bet jautājums – ko tu ar to darīsi? Gan ar Alekseju Naumovu, gan pārējo komandu ilgi diskutējām: kas vispār ir sirds? Ne jau gaļas gabals. Ezeriņam ir nelaimīgs mīlas stāsts. Viņam princis pārcērt krūtis un iedod princesei sirdi, it kā stāsts ar to būtu beidzies. Tā nav sirds. Jautājums – kas ir sirds? Sirds ir visiem. Nav tādu, kuriem nav. Sirds ir dzīvība. Beidzot atradām formulējumu, ka ikkatram ir jākļūst par savas sirds karalieni vai karali. Tas nozīmē, ka princesei sirdī ir jāsasniedz augstāks līmenis par to, kādā ikdienā dzīvojam. Un tad viņa ir nevis karaliene, kas valda, kā vara, bet karaliene, kas saprot un redz vairāk.
Par cilvēka garīgo pieaugšanu?
R. S. Jā. Ezeriņš ir uzrakstījis, ka princis ir pliks un nabags un tāpēc sargi viņu nogalina. Viņam nekas nepieder, izņemot sirdi. Tas bija raksturīgi viņa laikam. Tagad tā vairs nav. Cilvēce ir nogājusi garu ceļu, un viņu nenogalinātu, ja viņam nebūtu nekā. Ja viņam būtu sirds un viņš satiktos ar laupītājiem, uzvarētu sirds. Tā es to saprotu. Augstāks garīgais, cilvēciskais līmenis. Princesei jau viss bija, bet viņai pietrūka gaisa. Viņai bija garlaicīgi, jo visam apkārt bija sēta. Viņu nelaida uz svētkiem. Visam vajadzēja būt taisnam un vienvirziena. Beigās sirds ļāva vienvirziena kustību uztaisīt par deju.
Un tad arī nav tik svarīgi, vai princese apprecas ar princi vai Pjero un vai vispār apprecas? Beigu ainā viņa vienīgā dejo viena, bet pamodusies no sastinguma, priecīga un pašpietiekama. Melodrāmas līnija, cik saprotu, jums nebija svarīga?
R. S. Nē, tas nav tas stāsts. Viņa nav pārī, bet tam nav nozīmes.
A. N. Jā, tā ir. Ezeriņam daudzi nomirst. Roze ieteica – varbūt mēs viņu atstāsim dzīvu? Lai skatītājs pats izdomā – vai viņa izvēlas Pjero vai princi. Roze uz beigām prasīja: bet kur mums tas princis pazudis? Ko viņš dara? Izdomājām – tad lai dejo ar lapsu! Vismaz pagaidām. Princese ir tēls, kas domā. Viņai nepatika, ka nošauj dzīvniekus, nepatika, ka neļauj iet kopā ar muzikantiem. Viņa iet pret straumi.
R. S. Tāpēc mēs to kroni...
A. N. Tas ir, labi, ka kronis izjūk. Vara ir smaga.
Vai jūs abi tik viedi bijāt jau jaunībā?
A. N. Es domāju, ka tas nāk ar laiku (smejas).
R. S. Es domāju, ka jā. Mīl ta mīl, bet sirds ir kaut kas cits. Man šķiet, ka es to sapratu jau jaunībā.
A. N. Es varbūt nevaru tā noformulēt, bet esmu dzīvojis, jūtot ar sirdi.
R. S. Kā tu nosauksi augstāko līmeni, uz kuru tev jāiet? Atceros, man bija uznākusi mācīšanās kāre, bet māsai – gluži pretēji, viņai bija uznākusi ballēšanās kāre. Skatījos un domāju – kā var tik muļķīgi tērēt laiku?!
A. N. (Smejas.) Aha, aha.
R. S. Šo stāstu ir sarežģīti atstāstīt. Viņa paliek viena, domā, ko gribi. Deja, manuprāt, ir skaista.
A. N. Skaista, un arī smeldzīga mūzika.
R. S. Sirdi nesargā nekas, ja tu pats to neveidosi. Līdzīgi kā Veltas Sniķeres dzejā. Reizēm saka – mums ir laiks bez sirds. Tā nav. Mums ir sirds. Ar sirdi var dabūt arī labu auto, drēbes un augstu stāvokli, bet bez sirds gudrības augstāka esamības apziņa nav iespējama.
Ko debitants vēl vēlētos piebilst? Vai būs vēlēšanās atkārtot šo pieredzi?
A. N. Par to es tagad nedomāju, bet kāpēc gan ne? Tā ir milzīga pieredze, un tagad jau es zinātu, kā darīt citādāk. Paldies Rozei par dzīves mācību! Viņa mani faktiski iemeta ūdenī, redzēs – peldēs vai nepeldēs. Nu, redz, izpeldēju!
R. S. Aleksej, jūs vismaz simttūkstoš reižu esat teicis man paldies. Tagad atļausiet man pateikt jums paldies. Ir tā – ja tu esi mākslinieks, tu esi mākslinieks vienmēr un visur. Tad tu vari gan aust, gan māju celt, gan multenes taisīt, gan gleznot. Jūs esat mākslinieks vārda pilnā nozīmē.
A. N. Paldies, Roze!