Lielākajai daļai mūzikas cienītāju Žans Benuā Dunkels ir pazīstams kā Francijas dueta Air dalībnieks, taču viņš ir arī daudzpusīgs solomākslinieks, kurš labi jūtas dažādos žanros – ne tikai elektroniskajā mūzikā, progresīvajā rokā, sapņu popmūzikā un filmu skaņu celiņu visumā! – un veikli izvairās no jebkādiem stilistiskiem ierobežojumiem. 19. janvārī prominentā klasiskās mūzikas ierakstu kompānija Warner Classics izdos Žana Benuā Dunkela klaviermūzikas soloalbumu Paranormal Musicality. Pie klavierēm ir pats autors, visi skaņdarbi ir improvizācijas. Viņš spēlē klavieres kopš četru gadu vecuma. "Šajā albumā ir koncentrēta manas daiļrades esence, tas ir veltījums mūzikai, ko esmu klausījies visu mūžu. Manos skaņdarbos izpaužas mīlestība pret Morisa Ravela un Kloda Debisī impresionismu, Friderika Šopēna romantismu, Filipa Glāsa minimālismu un Maksa Rihtera precizitāti," saka Žans Benuā Dunkels.
Pie klavierēm – autors. Visi Žana Benuā Dunkela jaunajā klaviermūzikas soloalbumā Paranormal Musicality iekļautie skaņdarbi ir improvizācijas
Aktualitāti nezaudē arī Air radošais mantojums. Grupa ir unikāla ar to, ka ikkatrā nākamajā albumā ir mainījusi savu skanējumu, taču vienmēr saglabājusi gaumi un jutekliskumu. Pagājušā gada beigās Air dalībnieki Žans Benuā Dunkels un Nikolā Godēns paziņoja, ka pēc ilgstošas pauzes 2024. gadā dosies Eiropas turnejā, lai nosvinētu sava leģendārā debijas albuma Moon Safari (1998) 25 gadu jubileju. No 16. februāra līdz 24. martam Air uzstāsies Ruānā, Ženēvā, Milānā, Vīnē, Antverpenē, Berlīnē, Parīzē, Amsterdamā un Londonā. Visas biļetes ir pārdotas. Vēl daži koncerti plānoti vasaras festivālos.
Gan par savu solodarbību, gan par to, vai faniem ir cerība sagaidīt jaunu mūziku no Air, Žans Benuā Dunkels stāsta intervijā KDi. Mēs satikāmies 2023. gada nogalē viņa ierakstu studijā Atlas Parīzē – tā ir Žana Benuā Dunkela radošā laboratorija, kurā top visi mākslinieka darbi.
2024. gada sākums jums iezīmējas ar diviem svarīgiem notikumiem – iznāk jūsu klaviermūzikas soloalbums Paranormal Musicality, un jūs dodaties turnejā ar grupu Air, lai nosvinētu albuma Moon Safari 25 gadu jubileju. Kuru no šiem notikumiem gaidāt ar lielāku nepacietību?
Noteikti abus. Man patīk doties turnejā, jo tā ir iespēja ceļot, iepazīt jaunus cilvēkus un ainavas. Ja braucam uz dienvidu zemēm, izdodas noķert sauli. Mākslinieciskā ziņā Air ir tas, kas tas ir, un man patīk spēlēt šo mūziku uz skatuves. Pašlaik mani aizrauj jaunais virziens, kurā dodos savā klaviermūzikas albumā, – tas paver pavisam citas durvis. Tas ir jauns mūzikas radīšanas un ierakstīšanas veids, kas, iespējams, ļaus attīstīt stilistiski jaunu repertuāru – to var raksturot kā vairāk ambientu, neoklasisku mūziku. Termins "neoklasika" ir plašs, tas iekļauj gan darbus klavierēm solo, gan skanējumu, kas ir pietuvināts filmu skaņu celiņiem, ambientajai un elektroniskajai mūzikai, mūzikai, kas rodas dažādu pētījumu rezultātā. Man tas ir jauns virziens, un es priecājos, ka tam nav skaidras definīcijas. Jēdziens "neoklasiskā mūzika" var nozīmēt tik daudz ko!
Teicāt, ka soloalbuma repertuārs paver citas durvis. Vai zināt, kas jūs gaida aiz šīm durvīm?
Es veicu savas mūzikas un skanējuma izpēti. Iespēju ir daudz – tā ir sadarbība gan ar orķestriem, gan citiem mūziķiem. Pats komponēšanas process paver jaunas iespējas, un iepriekš nevar zināt, kas notiks. Esmu secinājis, ka daudziem klausītājiem patīk mūzika, ko dēvē par neoklasiku. Ceru, ka viņi novērtēs manu soloalbumu. Iepriekš man nebija ne jausmas, ka klausītāji no manis gaida mūziku, kas līdzinās filmu skaņu celiņiem, kaut ko ambientu un mierīgi melodisku, varbūt pat melanholisku. Tagad zinu, ka daudzi meklē dziļumu skanējumā un kompozīcijā. Agrāk es to tik skaidri neapzinājos, reizēm savos soloprojektos veidoju ritmiskus, ātrus popmūzikas un hiphopa skaņdarbus. Pašlaik vairāk koncentrējos uz kaut ko maigāku un relaksējošu.
Jūs esat ierakstījis daudz soloalbumu un sadarbojies ar dažādiem mūziķiem, un jaunais albums Paranormal Musicality jūsu daiļrades kontekstā šķiet vienkāršs, savā ziņā minimālistisks – tikai jūs un klavieres.
Klavieru piedzīvojums man sākās ļoti sen, jau agrā bērnībā. Tāpat kā daudzi mākslinieki, esmu bijis traumēts klasiskās mūzikas izglītības sistēmā, jo tajā bija daudz eksāmenu un konkurences. Vienpadsmit gadu vecumā sapratu, ka neesmu spējīgs vingrināties klavierspēlē septiņas stundas dienā un sacensties ar apbrīnojamiem jaunajiem pianistiem. Viņi spēlēja labāk par mani, tāpēc es teicu sev, ka man ir jāattīsta kompozīcijas prasmes un citāds muzicēšanas veids.
Šo iemeslu dēļ man bija psiholoģiski grūti uzdrošināties ierakstīt klaviermūzikas soloalbumu, jo tā bija kā atgriešanās skolā un klasiskajā mūzikā pie saviem skolotājiem. Es atceros savus skolotājus, kuri bija patiešām stingri, viņi mūs apspieda, pat pazemoja, kad nespēlējām tik labi, kā vajadzētu. Agrā jaunībā mūzikas studijās man negāja viegli. Es joprojām nespēlēju klasisko mūziku. Spēlēju tikai improvizācijas un kaut ko vieglāku. Pie klavierēm attīstu savu skanējumu, man ir savs piesitiens, savs klavierspēles stils.
Sanāk, ka jums bija vienkāršāk kļūt par rokzvaigzni nekā par klasisko pianistu?
Jā. Man bija tehniski neiespējami kļūt par klasiskās mūzikas izpildītāju. Tas ir pārāk grūti – visu mūžu pavadīt pie klavierēm piecas vai septiņas stundas dienā. Klasiskās mūzikas pasaule ir nežēlīga. Labi pianisti ir kā sportisti – viņiem ir jābūt labi sagatavotiem un spēcīgiem gan fiziski, gan mentāli. Viņiem ir jābūt labai atmiņai, jāzina daudz skaņdarbu un jābūt spējīgiem tos nospēlēt gandrīz jebkurā brīdī. Esmu pārāk lēns, lai to spētu.
Ko īsti nozīmē albuma nosaukums Paranormālā muzikalitāte?
Spēlējot klavieres, esmu kā sapnī un sarunājos ar saviem skolotājiem, īpaši ar savu pirmo klavierskolotāju Mišelu Busāru. Sāku pie viņas mācīties agrā bērnībā Versaļā un turpināju arī vēlāk. Mišelas Busāras klavierstundas apmeklēju trīsdesmit trīs gadus, diemžēl viņa nomira no Parkinsona slimības. Nekad iepriekš neesmu publiski minējis viņas vārdu. Apsēžoties pie klavierēm, vienmēr atceros Mišelu Busāru. Pateicoties viņai, man ir savs klavierspēles veids. Skolotāja man tik daudz ko ir iemācījusi, un tas man ir palīdzējis gan iemīlēt, gan izbaudīt mūziku. Kad spēlēju un improvizēju, es komunicēju ar viņu, jo daru visu, ko viņa man ir ieteikusi.
Privātstundās skolotāja mani "salaboja" un sagatavoja mūzikas skolai. Es tajā mācījos līdz pēdējai klasei, bet biju spiests pārtraukt mācības. Kad man bija trīspadsmit gadu, mani vecāki izšķīrās un es biju tādā šokā, ka nespēju kārtīgi sagatavoties eksāmeniem, un mani atskaitīja. Turpināju mācības pie saviem pedagogiem, bet ārpus mūzikas skolas. Tā izrādījās svētība, jo mācījos vispārizglītojošā skolā un attīstījos daudzpusīgi, pievērsos matemātikai. Mani vienaudži, kuri studēja konservatorijā, koncentrējās tikai mūzikai un nevarēja izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, zinātni un citus priekšmetus.
Albumā iekļautos skaņdarbus dēvējat par improvizācijām. Pastāstiet, lūdzu, par to tapšanu!
Es ilgi tam gatavojos, trenējot gan pirkstus, gan prātu. Kad jutos pārliecināts, ka esmu labā formā, sēdos pie klavierēm un improvizēju. Es ierakstīju daudzas jo daudzas stundas, pat dienas mūzikas. Atlases procesā izmetu miskastē visu, izņemot astoņpadsmit skaņdarbu, kuri ir albumā.
Vai jums bija tikai viens dubls vai kaut ko nācās atkārtot?
Jā, pārsvarā tikai viens dubls, un jūs dzirdat pašu pirmo ieraksta versiju. Albumā ir divi vai trīs darbi, kurus atkārtoju, jo, noklausoties ierakstu, man bija pārliecība, ka varu nospēlēt labāk. Piemēram, opusu Prélude marin nācās atkārtot, šķiet, piecas reizes. Savukārt Dolphin, kas atklāj albumu, ir pati pirmā improvizācijas versija. Improvizējot izpildītājam allaž ir īpašs tembrs, īpaša ideja, kaut kas specifisks, ko neizdodas atkārtot un uztaustīt vēlāk. Improvizācija ir mirkļa impulss, nezināms ceļš, maģiska ideja – ja to pazaudē, viss beidzas.
Vai ir jābūt īpašā noskaņojumā, lai sāktu improvizēt? Kā tam var sevi sagatavot, kā nonākt tādā stāvoklī, kurā var improvizēt un kurā var rasties iemūžināšanas un izdošanas vērts darbs?
Tas ir tāds stāvoklis, it kā es nebūtu šeit. Tas ir kā sapnis, esmu citā telpā. Tad mūzika viegli ieplūst ķermenī. Tajā mirklī esmu citā emocionālā pasaulē, tas ir sava veida transs. Tā patiešām ir kā nokļūšana sapnī.
Vai ir cerība dzirdēt šā albuma mūziku koncertos?
Jā, šāds plāns man ir. Vēlos nospēlēt šo mūziku uz skatuves, bet negribas uzstāties tādās, ziniet, sūdīgās vietās. Ja albums tiks labi uzņemts un tam būs pietiekami liels straumējumu skaits, es labprāt atskaņotu šo programmu skaistās koncertzālēs. Man galīgi negribas uzstāties mazās telpās, kaut kādos bāros vai kafejnīcās, kas man atgādinātu manu klavierbāru periodu. Esmu spēlējis Parīzes bāros, tas bija briesmīgi, un es nevēlos to atkal piedzīvot.
Ko jūs toreiz spēlējāt?
Džezu un populāras franču dziesmas. Kādu brīdi uzstājos kopā ar dziedātāju, un izpildījām tikai Borisa Viāna dziesmas.
Albuma Paranormal Musicality pieteikumā ir minēts, ka improvizācijas ir balstītas "mūža garumā gūtā iedvesmā". Vai varat atklāt, kas jūs visvairāk iedvesmojis mūža garumā?
Viss, ko jebkad esmu darījis, – arī visa Air mūzika – ir improvizācijas. Air albumā Moon Safari ir dziesma Talisman. Mēs strādājām studijā, un mums nebija nekādu ideju. Mēs radījām bītu, es improvizēju uz taustiņinstrumentiem – šādā veidā tika radīta šī kompozīcija, kas kļuva par lielu hitu. Improvizācija vienmēr ir klātesoša. Komponēšana ir improvizācija! Tā ir kontrolēta vai atjaunota improvizācija, jo jums to nākas atkārtot, bet tā vienmēr ir improvizācija. Mūzika ir jāspēlē, tā ir jājūt. Tai ir jāsniedz īpaša sajūta, kad mākslinieki koncertā pieskaras stīgām un taustiņiem. Citādi mūzika ir tikai hipotētiska koncepcija, un man tas neder. Savu mūziku radu improvizējot. Es nespēju komponēt, ilgstoši strādājot ar partitūru un kaut ko labojot uz nošu papīra, lai pārliecinātos, ka mūzika skanēs labi. Man vajag sajust mūzikas vibrācijas. Es neesmu Mocarts.
Tas nozīmē, ka jūsu metode vienmēr ir viena un tā pati neatkarīgi no žanra?
Jā, es allaž komponēju pie klavierēm. Visa mūzika, ko esmu sacerējis, ieskaitot filmu skaņu celiņus, ir balstīta klavieru improvizācijās. Protams, vēlāk šīs kompozīcijas tiek pārveidotas un papildinātas, top aranžējumi citiem instrumentiem un izpildītāju sastāviem. Savukārt albumā Paranormal Musicality vēlējos saglabāt šo oriģinālo, neapstrādāto materiālu – tādu, kāds tas ir radīšanas mirklī.
Cik svarīga jums ir iedvesma?
Iedvesma tiek gūta emocionāli piesātinātos muzikālos brīžos. Vienmēr gribas sacerēt kaut ko interesantu. Dažreiz secinu, ka tas, ko ierakstu, ir garlaicīga mūzika, un no ierakstītā materiāla izvēlos fragmentus, kuri nav garlaicīgi, – ar interesantiem akordiem, aizkustinošām melodijām. Nav starpības, vai tiek radīta elektroniskā mūzika vai popdziesma, – ir jāspēj nospēlēt šo skaņdarbu uz klavierēm, un tam ir jāskan labi un oriģināli. Ja kāds opuss neizklausās labi klavieru versijā, tas nozīmē, ka tā nav pietiekami laba kompozīcija un aranžējums nepalīdzēs to uzlabot.
Klavieru pārlikums ir mūzikas "neapstrādātā versija", izejmateriāls, un tajā ir jāiegulda kaut kas interesants, tajā ir jābūt raksturam. Ja to neizdodas panākt klavieru versijā, tas neizdosies arī turpmākajā skaņdarba radīšanas un miksēšanas procesā. Iespējams, elektroniskajā mūzikā tas var izdoties labāk, jo tajā var operēt ar skanējumu un faktūru. Taču esmu pārliecināts, ka jebkurš labs skaņdarbs, ko cilvēki pazīst un mīl, labi skan arī klavieru versijā.
Vai tas nozīmē, ka ikreiz cenšaties atrast fascinējošu melodiju?
Jā, melodijas ir svarīgas, taču ir arī laba mūzika bez melodijas. Piemēram, ar dažām dziļām basa līnijām, kaut gan arī basa līnijas ir sava veida melodija. Īpaši svarīgas mūzikā ir harmonijas.
Vai, klausoties albumu Paranormal Musicality, jūsu cienītāji uzzinās par jums kaut ko jaunu?
Jā, domāju, ka viņi atklās patiesību, atklās manas mūzikas iedvesmas avotu un dažkārt arī Air mūzikas iedvesmas avotu.
Žans Benuā Dunkels, kurš spēlē savu klaviermūziku, un Žans Benuā Dunkels, kurš spēlē Air sastāvā, – vai tie ir divi dažādi cilvēki un mākslinieki?
Es vienmēr esmu atšķirīgs. Es mainos katru nedēļu. Ar Air neesmu tāds pats kā soloprojektā, jo Air ir duets, tie ir divi cilvēki, kuri rada mūziku kopā. Taču visam, ko es daru, ir kopīgs iedvesmas avots, un pieļauju, ka to var sadzirdēt.
Pašlaik jūs gatavojaties Air debijas albuma Moon Safari 25 gadu jubilejas koncertturnejai. Ko šis darbs jums nozīmē tagad? Kāda ir tā loma jūsu karjerā, ja vērtējat no gadsimta ceturtdaļas distances?
Tas bija mūsu zelta periods, albums Moon Safari bija īpaši veiksmīgs Apvienotajā Karalistē. Šajā albumā ir kaut kas mīļš un bērnišķīgs, tam ir unikāls skanējums. Daudzi klausītāji bija iemīlējušies šajā skanējumā, bet mēs no tā diezgan ātri aizbēgām.
Jūs no tā aizbēgāt jau savā nākamajā albumā!
Jā, mēs nekad vairs neesam atgriezušies pie skanējuma, kas ir raksturīgs Moon Safari.
Katrs mūziķis cenšas atrast savu skanējumu, un jūs to panācāt uzreiz ar Air debijas albumu. Vai bija grūti atrast šo skanējumu vai tā vienkārši notika?
Tā vienkārši notika, bet jau drīz pēc albuma iznākšanas mūs vairs neinteresēja šāds skanējums, jo vēlējāmies izpētīt citus žanrus. No vienas puses, tas nebija grūti, kaut gan ir dažas nianses, kuras ir jāatceras. Jā, tas ir agrīns periods Air daiļradē. Kad ierakstījām Moon Safari, man bija divdesmit seši vai divdesmit septiņi gadi un man jau bija desmit gadu pieredze mūzikā. Tātad tas nav gluži mans sākums mākslā. Šis albums ir tapis divdesmit trīs gadus pēc tam, kad es sāku muzicēt.
Šogad Žana Benuā Dunkela un Nikolā Godēna duets Air dosies Eiropas turnejā, kurā svinēs sava debijas albuma Moon Safari 25 gadu jubileju
Kā Moon Safari materiāls izklausīsies koncertos 2024. gadā? Vai mēģināsiet to nospēlēt maksimāli tuvu studijas ieraksta versijai vai šī mūzika iegūs jaunus vaibstus?
Skanējums koncertā būs pietuvināts albuma versijai. Ierakstot Moon Safari, mēs spēlējām instrumentus – un tagad darīsim to uz skatuves. Domāju, ka cilvēki vēlas izprast mūzikas avotu, no kurienes tā nāk un kā tā ir tapusi. Cerams, viņi to sapratīs, kad atnāks uz koncertu.
Viens no jūsu solodarbības virzieniem ir kinomūzikas radīšana. Jūs veidojāt skaņu celiņu lietuviešu režisores Alantes Kavaites romantiskajai drāmai Sangailes vasara (2015). Ar ko tā piesaistīja jūsu uzmanību? Kā izvēlaties projektus, kuriem sakāt "jā"?
Man palīdz intuīcija. Skatos, vai konkrētais piedāvājums mani iedvesmo, ko jaunu varu iemācīties šajā procesā un vai rezultātā var tapt mākslas darbs. Mēģinu atbildēt uz jautājumu, vai tas man ir mākslinieciski interesanti. Vai runa ir tikai par naudu vai arī par mākslu? Naudai dzīvē ir jābūt mūsu vergam, nevis kungam. Kādam var būt interesanti radīt mūziku, lai nopelnītu, bet daudz ir atkarīgs no tā, ko viņš vēlas darīt ar šo naudu, kā arī no tā, kas par šo naudu ir jāizdara. Ja tā ir sava veida korupcija vai sevis nodošana, tas ir slikti. Ir jāciena sevi, jācenšas pašam piedzīvot kaut ko jaunu un iedvesmojošu un ļaut jaunrades augam attīstīties.
Kad man piedāvāja sacerēt mūziku Sangailes vasarai, tā mani ieinteresēja – filmas kadri, ko man parādīja, bija erotiski un skaisti, tajos bija daudz saules un dabas skatu. Jutu, ka tas ir kaut kas oriģināls. Es komponēju mūziku, kad materiāls jau bija nofilmēts.
Jūsu mūzika skan arī Fransuā Ozona lieliskajā filmā 85. gada vasara/Été 85 (2020)!
Šīs filmas mūzikas radīšanas process notika citādi – tā arī jau bija uzņemta, taču es sacerēju divas galvenās tēmas, kad biju izlasījis scenāriju, bet neko vēl nebiju redzējis. Mūziku ierakstīju ar stīgu orķestri, nezinot, kas no tā sanāks. Viss izdevās!
Vai jūsu fani sagaidīs jaunu mūziku no dueta Air?
Tagad nē, varbūt nekad. Droši vien – nekad.
Kāpēc?
Kad esam kopā ar Nikolā, kaut kas vairs nedarbojas muzikāli un mākslinieciski. Grupas dalībnieku attiecībās allaž ir iesaistīta "politika", un šajās attiecībās kaut kas vairs nav lāgā. Vienmēr ir spriedze, vienmēr ir saspīlējums, un es to nevēlos. Nav arī iespējams konkurēt ar to, ko esam darījuši iepriekš. Mēs esam mainījušies, es esmu pavisam cits cilvēks.
Kas jūsos ir mainījies?
Esmu daudz zinošāks, un, iespējams, popmūzika mani vairs tik ļoti neinteresē. Kad cilvēks kļūst vecāks, viņš vairs neredz sevi uz skatuves tādu, kāds viņš bija divdesmit gadu vecumā. Mēs arī fiziski esam mainījušies, un tas vairs nav tas pats, kas bija agrāk.
Jūsu soloalbumu izdod klasiskās mūzikas ierakstu kompānija Warner Classics. Vai jums ir idejas, ko jūs vēlētos darīt turpmāk neoklasikas žanrā?
Vispirms plānoju ierakstīt deviņus albuma Paranormal Musicality skaņdarbus kopā ar stīgu orķestri. Gatavoju vēl vienu klaviermūzikas albumu, kas jau ir gandrīz pilnībā ierakstīts, jo es joprojām visu laiku improvizēju. Vairāk nekā pirms gada es radīju opusu Francijas Radio, pašlaik top vēl viens lieldarbs, kas tiks atskaņots šovasar. Iespējams, kaut kas no tā varētu tikt izdots. Man jau ir sakrājies daudz mūzikas.
Ko jūs pats tagad klausāties?
Nesen klausījos Frenka Oušena kompozīcijas, viņš man ļoti patīk. Šorīt klausījos Trevisu Skotu. Šad un tad atgriežos pie Joy Division. Nesen man uznāca dusmas, un es ieslēdzu Joy Division – šī mūzika saslēdzās ar manu noskaņojumu.
Grupa Air vienmēr ir bijusi ļoti iecienīta dažādu žanru mūziķu, lielu zvaigžņu vidū. Daudzi ir vēlējušies ar jums sadarboties. Kas ir Air pievilcības noslēpums?
Pieļauju, ka daudziem patīk Air skanējuma dziļums, bet es to nespēju izskaidrot, arī man tas ir noslēpums.
Kāpēc, jūsuprāt, mums dzīvē ir vajadzīga mūzika?
Lai aizbēgtu no realitātes un nonāktu citā dimensijā. Mūzika ir saderīga ar mūsu sapņiem, atbilst mūsu noskaņojumam – ja veidojas pareizā kombinācija, cilvēks jūtas labāk.
Vai bijāt ļoti pārsteigts, ka biļetes uz gaidāmajiem Air koncertiem tika izķertas acumirklī un daudzi fani palika bešā?
Tā ir patīkama sajūta, kas silda sirdi. Tas apliecina, ka cilvēki mūs mīl un gaida, bet es nevarēju paredzēt, ka biļetes tiks pārdotas zibenīgi.