Par mūziķu albumiem bieži saka "ilgi gaidīts". Instrumentu jaunais disks Iekams nav pārāk ilgi gaidīts: iepriekšējais – Procrastination – iznāca, šķiet, pavisam nesen, 2013. gada maijā. Iekams tapis ātri – mūzika sacerēta rudenī notikušā Gruzijas komandējuma laikā un uzreiz pēc tam ierakstīta Instrumentu studijā Rīgā. Tas ir pavisam svaigs, nesamocīts, nepārmocīts materiāls. Tas ir komats, izelpa pirms nākamgad iecerētā albuma. Ļoti poētiska, dāsni minimālistiska mūzika ar raksturu, brīžiem trauksmaina, brīžiem agresīva, brīžiem maigi un bīstami glāstoša kā lēna uguns – tāds ir šo skaņdarbu emocionālais klimats, kurā katrai skaņai un vibrācijai ir sava vieta. Par to arī saruna ar Instrumentu dalībniekiem Jāni Šipkēvicu, Reini Sējānu un Gati Zaķi. Mēs tiksimies gaisā? Kāpēc ne.
Kā jums šķiet, vai popmūzikai ir jēga?
Reinis Sējāns. Neviens nevar formulēt, kas mūsdienās ir popmūzika. Ja apspriežam mūsu jauno albumu, es nezinu, vai varam runāt par popmūziku. Es šaubos, vai tā būs populāra mūzika.
Raksturojiet šo disku – kas tā ir par mūziku?
Jānis Šipkēvics. Šī albuma mērķis nav ielauzties radio topos. Mērķis ir ielauzties dziļāk sevī un atklāt jaunus apcirkņus. Varbūt arī daļa mūsu publikas saklausīs ko jaunu, un varbūt būs tādi, kuri pirms tam nav zinājuši par mūsu esamību, – tie varētu būt cilvēki, kurus vairāk skar akadēmiskās mūzikas noskaņas. Šī nav popmūzika, un tā ir labā ziņa. Albums Iekams ir pārejas zobrats uz nākamo soli. To mēs sākotnēji tā arī nospraudām: Iekams ir albums, kuram jāiznāk pirms nākamā gada septembrī gaidāmā ieraksta.
Mēs zinājām, ka šī gada nogales koncerti būs Rīgas Domā, un komponējām mūziku ar pirmatskaņojuma sajūtu Doma katedrāles akustikā. Šī akustika kļūst par vēl vienu instrumentu, kas nāk klāt visiem pārējiem, kurus mēs izmantosim koncertā. Tādējādi mēs ieguvām jaunrades brīvību, nebija spriedzes, ka šim albumam būtu jāatbilst jebkādiem priekšstatiem par to, kas ir Instrumenti un Instrumentu mūzika, kas ir Instrumentu popmūzika vai Instrumentu avangards. Tie bija labvēlīgi apstākļi, lai rastos kaut kas tāds, pilnīgi brīvā domā piedzimis. Ar tādu sajūtu oktobra beigās mēs devāmies uz Gruziju.
Kāpēc tieši uz Gruziju?
J. Š. Uģis Olte, kurš ir bijis Instrumentu koncertu režisors, mūs aicināja veidot mūziku viņa filmai par Gruzijas reģionu Džavahetiju, kas vienmēr ir bijis strīdus ābols starp Turciju, Armēniju un Gruziju. Tur valda nospriegota gaisotne, cilvēki dzīvo personiskā atsvešinātībā. Filma būs gatava nākamā gada sākumā. Mēs braucām apkārt pa Gruziju, taču lielāko daļu laika pavadījām dzīvoklī Tbilisi, kur kādreiz dzīvojis kāds ievērojams multiplikators. Tas bija dzīvoklis ar laika un vēstures elpu, vienkāršs un tajā pašā laikā grezns.
Šajos apstākļos mēs varējām radīt gan mūziku filmai, gan savam albumam. Uz Gruziju mēs devāmies gandrīz ar tukšām burtnīcām. Visu tur izdomājām, pierakstījām ideju skices. Pēc atgriešanās Rīgā zibenīgi ķērāmies pie darba studijā, un piecās dienās viss tika ierakstīts.
R. S. Ideja par koncertu Rīgas Domā un tā akustikas izmantošanu mums radās tad, kad piedalījāmies pērn septembrī tur notikušajā koncertā kopā ar gruzīnu vokālo grupu Didgori, Valsts akadēmisko kori Latvija un diriģentu Māri Sirmo. Mēs pēkšņi sapratām: šī zāle ir kaut kas vēl neapgūts.
Jaunajā albumā nav hitu?
J. Š. Sāksim ar to, ka puse skaņdarbu ir instrumentālā mūzika.
Arī iepriekšējais albums Procrastination nebija pārāk popsīgs.
Gatis Zaķis. Mūsu uzstādījums vienmēr ir bijis būt godīgiem pret sevi un strādāt ar apziņu, ka mūzikai nav robežu. Viss, kas albumos ir, – tie esam mēs. Iekams ir izlādes brīdis pirms nākamā albuma, mēs jau nojaušam, kāds tas varētu būt, mums ir idejas. Albums Iekams ir lieliska iespēja izlādēt to, ko, iespējams, nevajadzēs izlādēt nākamajā. Tas konceptuāli varētu traucēt nākamajam albumam.
J. Š. Idejas vajag strukturēt kastītēs. Iekams kastītē ir daļa mūzikas, kuru esam radījuši, domājot par iepriekšējiem albumiem, taču tā izklausījās kā no citas ģimenes. Šeit tā sev atrod īsto komūnu, īsto komandu. Nākamajā albumā būs dziesmas, kas ir žanriski tuvākas tām, kas ir pirmajā albumā. Diskā Iekams tās vairāk ir sešu astoņu minūšu kompozīcijas.
Vai jūsu mūzikā mainās tikai forma vai arī saturs un būtība?
J. Š. Saturs nemainās. Mūsu mūzika, laikam ejot, apskata vienu vai otru aktualitāti, protams, visvairāk personisko.
R. S. Mēs precīzāk formulējam viedokli, spējam definēt kaut kādas lietas, kas bērnu dienās nebija iespējams.
J. Š. Izdodas atbrīvoties no liekiem vārdiem – gan muzikāli, gan tekstuāli.
Kas bija lieks?
J. Š. Saikļi un partikulas. Pašlaik mēs saprotam, ka vienā albumā vajag ierobežot tēmu amplitūdu. Pirmajā diskā Tru ir jūtams nogribējies jaunais mākslinieks, kurš vēlas visu pateikt uzreiz, vienā gleznā visās tehnikās uzzīmēt pilnīgi visu. Otrais albums Procrastination ir koncentrētāks, tas, iespējams, to padarīja saprotamu šaurākam lokam. Tomēr ar otro ierakstu mēs nodibinājām ciešākas attiecības ar klausītāju, kurš ir iekšā tajās idejās, kurās mēs dzīvojam.
Trešais albums Iekams ir vēl mazāk liekvārdīgs. Tajā ir vairākas instrumentālas kompozīcijas, kas ir saturiski blīvākas nekā jebkura dziesma ar tekstu. Tā mums bija ļoti patīkama jaunrades forma, un par tiem skaņdarbiem man ir vislielākais gandarījums, to vidū ir Aurora un Double Aliens. Aurora ir opuss, kurā iekodēta Ziemassvētku tēma Es skaistu rozīt’ zinu, taču droši vien tā nav saklausāma, jo katra skaņa ir sadalīta starp katru no mums.
R. S. Katru nākamo skaņu spēlē cits cilvēks neparedzamā reģistrā un neparedzamā instrumentācijā. Katru noti mēs apskatām no visām pusēm, tas ir interesants process. Skaņas veidojas it kā kaut kur, taču, ja to visu saliek kopā, tēma ir pilnīgi skaidra. Tas, protams, nav nekāds rēbuss, kas kādam būtu jārisina.
Vai šim albumam ir kādi muzikāli iedvesmas avoti?
R. S. Viens virsuzraugs bija Rīgas Doms un pati doma par koncertu baznīcā. Es apzinājos, kādā atmosfērā mūzika skanēs. Mani iedvesmo arī sintezators, kas faktiski ir mikroshēma. Darbojoties tajā kastē, tu iedvesmojies un nonāc pie kaut kādas idejas. Šā albuma gadījumā pirmais impulss bija baznīca. Man bija interesanti strādāt ar domu, ka es zinu, kādu sajūtu vēlos panākt.
J. Š. Spēles noteikumi vienmēr iedvesmo. Vislielāko apjukumu rada pilnīga neierobežotība un brīvība. Tad ir visgrūtāk sākt kaut ko darīt. Viens no spēles noteikumiem ir liela katedrāle. Nākamais noteikums, ko mēs izdomājām, ir tas, ka koncertā visu paveiksim trijatā un papildspēkus neaicināsim. Gatis nepaliks pie skaņu pults, viņš būs uz skatuves.
Mēs gribam būt daļa no Rīgas Doma telpas. Izmantojot visas savas prasmes un iemaņas, šos koncertus vēlamies radīt kā muzikalitātes svētkus. Atmosfēru gribas tuvināt kopīgai skaņas baudīšanai, nevis pārsteigt ar spožiem priekšnesumiem.
R. S. Mēs domājam par to, lai cilvēkam būtu patīkami, ja viņš aizver acis un klausās. Tas liecina, kā mainās mūsu domāšana. Tu domā par to, kā skanēs gaiss, un tev nav iespējas apmānīt kādu ar pirotehnikas šāvienu. Šeit viss ir tīrs, pārredzams un atkailināts, tāpēc atbildība ir daudz lielāka.
Kāpēc jūs uzskatāt, ka jūsu mūzika iederas Doma baznīcas vidē?
G. Z. Tās ir mūsu sajūtas. Pilnīgi subjektīvs spriedums. Kaut kādā brīdī mēs sēdējām rindiņā baznīcā un iztēlē klausījāmies neesošu mūziku. Tā ir tā mūzika, kas nu jau ir sacerēta un ierakstīta. To mēs tur sadzirdējām. Ja trīs cilvēki spēj sadzirdēt iztēlē tādu mūziku, tas nozīmē, ka vismaz trim cilvēkiem tā ir vajadzīga. Baznīca, lai arī ir reliģijas auglis, ir demokrātiska vieta, kur drīkst iet jebkurš.
J. Š. Garīgums stāv pāri jebkādām reliģiskām dogmām. Šajā mūzikā mēs satiekam kaut ko dievišķu. Mēs satiekam savu Dievu. Tādā ziņā tas šķiet ārkārtīgi harmoniski – piedzīvot koncertu baznīcā. Tas ir tuvākais portāls, kurā sastapties ar sevi.
R. S. Albuma ideja radās Domā, taču mēs domājām nevis par to, ka mums par katru cenu jārīko koncerts dievnamā, bet par skaņu, kas tur dzīvo. Citas koncertzāles ar tādu akustiku nav. Tāpēc Rīgas Doms ir piemērota vieta neatkarīgi no tā, kā cilvēki to uztver – kā dievnamu vai kolosālu koncertzāli.
Mēs esam tie, kas mēs esam. Ja vajag, varam sarīkot ārprātīgu troksni vai arī vienu mazu vibrētu fa diēzu. Gatavojot šo programmu, mums nebija apspriedes, ko drīkst un nedrīkst darīt. Mēs kopīgi veidojam to, ko uzskatām par piemērotu. Tas ir iekšējais filtrs, kas nosaka, ko šeit var atļauties un ko nevar. Mēs tajā esam vienojušies sajūtu līmenī, nevis smagi diskutējot.
Koncertā skanēs visas albuma Iekams dziesmas?
J. Š. Visas albuma dziesmas un dažas, kas tajā neiekļuva.
G. Z. Un vēl dažas, kas nemaz nepretendēja iekļūt albumā.
Vai būs arī kāds hits?
J. Š. Būs Džona Tavenera kora skaņdarbs The Lamb/Jērs. Mūsu rīcībā ir ierīce, kas ļauj daudzkāršot balsis. Es dziedāšu, un Reinis vairos balsis, veidojot kora faktūru.
R. S. Koncertā gribam ievest klausītājus šā albuma sajūtā un pie tās turēties. Tas nav pašmērķīgi – to mēs gribam pavēstīt klausītājiem. Mēs to nedarām tāpēc, lai pierādītu, ka esam guvuši izglītību akadēmiskajā mūzikā, savukārt jūs no tās neko nesaprotat – nu tad klausieties! Nē, tas nav par to, mēs tiešām visvairāk domājam par klausītāju.
J. Š. Vēlme noteikti nav pārmācīt publiku vai pēkšņi parādīt kaut kādus trakus manevrus. Mēs vēlamies, lai sanāktu ļoti skaists muzikāls vakars. Šajā programmā jaunas mūzikas īpatsvars būs milzīgs, tā nebūs labāko dziesmu izlase, tāpēc es ceru, ka šie nav pēdējie izpārdotie koncerti mūsu mūžā un nākamajā reizē mēs netiksim bargi sodīti par šo soli. Es pieļauju, ka šis būs jauns posms tuvībā ar publiku.
Kā jūs izjūtat šo tuvību?
J. Š. Es jau esmu lietojis šo frāzi: nav jāpiesola kāda mantiņa klausītājiem, lai mūsu satikšanās būtu jēgpilna. Ir kāda muzikāla valoda, varbūt transcendentāla valoda, kurā mēs sazināmies. Mūsu satikšanās mērķis nav tikai izklaide.
R. S. Tā ir mūsu savstarpējā uzticēšanās – gan mēs uzticamies klausītājiem, gan viņi mums. Viņi to pierāda ar savu atnākšanu. Patiesībā šoreiz visi ir ļoti maz informēti par to, kas būs šajos koncertos, un tas ir lieliski, ka viņi jau ir rezervējuši vietu un laiku, lai būtu kopā ar mums. Tas nozīmē, ka mūsu starpā valda uzticība. Mums ir patīkami to apzināties.
J. Š. Ja mēs joprojām turpinām sastapties ar publiku, kura apmeklē koncertus un izpērk biļetes, un mums ir tas gods rīkot papildkoncertus, tas nozīmē, ka šī muzikālā valoda joprojām strādā un attīstās. Tā ir dzīva valoda.
Kādi ir jūsu 2015. gada plāni?
J. Š. Mēs ķersimies klāt jaunam albumam. Meti jau ir gatavi. Albuma iznākšana plānota 1. septembrī. Koncerts būs 18. decembrī. Mūsu nākamajam ierakstam ir vairāk gatava materiāla, nekā pirms diviem mēnešiem bija diskam Iekams.
Vai albumu Iekams reklamēsiet arī ārzemēs? Vai paredzēts izbraukt kaut kur ārpus Latvijas?
R. S. Nekas tāds nav plānots. Braucieni briest nākamajā gadā saistībā ar nākamo albumu.
J. Š. Ja albums Iekams sasniegs savu klausītāju, tas notiks caur pilnīgi citiem kanāliem, nekā ierasts.
R. S. Tikko saņēmām īsziņu no pietiekami ietekmīgiem draugiem Krievijā, kuri ir kaut ko saskatījuši dziesmas Lēna uguns videoklipā.
J. Š. Mums atrakstīja no televīzijas kanāla Doždj, kas gribot savā programmā iekļaut Lēnas uguns video. Es nobrīnījos – lai nu kas, bet ne jau Lēna uguns. Dziesma latviski un video, kurā gar jūras krastu skrien Kristaps Epners. Pēkšņi par to interesējas cilvēki no Krievijas. Tas ir foršs kompliments. Tas iedrošina mūs rēķināties tikai ar savu priekšstatu par to, kas ir spēcīgs.
Instrumenti
Koncertsērija Mēs tiksimies gaisā
Rīgas Domā 15., 16.XII plkst. 20, 17.XII plkst. 20 un 22.30
Vidzemes koncertzālē Cēsis 19.XII plkst. 20 un 22.30
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 26.XII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–35