Luijs Garels trīsdesmit piecu gadu vecumā ir ne tikai stila ikona un viens no populārākajiem franču aktieriem, bet arī talantīgs režisors, aizrautīgs sarunu biedrs un sinefils, kurš ir uzticīgs autorkino vērtībām. Luijs ir nospēlējis ne vienu vien izaicinošu lomu, filmās viņš bieži iesprūst mīlas trijstūrī un bez aizspriedumiem izbauda visas šīs figūras sniegtās iespējas, kas nereti krāsotas incestuālos, homoerotiskos toņos. Uz ekrāna mākslinieks ir izdzīvojis pilnu kaisles spektru. Iespējams, izcilākā filma ar Luiju Garelu ir itāļu meistara Bernardo Bertoluči provokatīvā romantiskā drāma Sapņotāji/The Dreamers (2003) – tā ir mūsdienu kino klasika.
Luijs Garels ir izkopis talantu, gaumi un brīvdomību, augot labvēlīgā, stimulējošā vidē – viņš ir slavenas kinodinastijas pārstāvis. Luija vectēvs ir aktieris Moriss Garels, viņa tēvs ir režisors un scenārists Filips Garels (viens no franču jaunā viļņa nozīmīgākajiem autoriem "sērfotājiem"), viņa māte ir aktrise un režisore Brižita Sī. Kopš sešu gadu vecuma Luijs Garels filmējas sava tēva darbos. Labākās Filipa Garela filmas ar Luija piedalīšanos ir Likumīgie mīļākie/Les Amants réguliers (2005), Rītausmas robeža/Frontiere de l’aube (2008), Svelmainā vasara/Un été brûlant (2011) un Greizsirdība/La Jalousie (2013).
Luiju Garelu saista ilgstošas radošās attiecības ar režisoru un scenāristu Kristofu Onorē. Aktieris ir redzams sešās viņa filmās. Radikālākā no tām ir Mana māte/Ma mère (2004) -– Žorža Bataija romāna ekranizācija, kurā Luija Garela atveidotais 17 gadu vecais varonis ļaujas ekstrēmi perversām attiecībām ar savu piedauzīgo, izvirtušo māti (kurš gan cits to varētu spēlēt, ja ne Izabella Ipēra?). Luijs ir tēlojis savas mātes Brižitas Sī un savas bijušās dzīvesbiedres Valērijas Bruni-Tedeski režisētajās filmās. Viņš ir sadarbojies ar režisoriem Bertrānu Bonello un Arno Deplešēnu. Spēlējis teātrī Lika Bondī izrādēs.
Paredzēts, ka šogad uz ekrāniem iznāks Romāna Polaņska un Grētas Gervigas filmas ar Luiju Garelu. Viņš filmējas godalgotās ungāru režisores Ildiko Eņedi jaunākajā darbā. Arī pats Luijs izmēģina spēkus režijā: pavasarī Latvijas kinoteātros tika demonstrēta filma Uzticīgais/L’homme fidèle (2018), kas ir viņa otrā režisētā spēlfilma.
Uzticīgā scenārija līdzautors ir leģendārais Žans Klods Karjērs – rakstnieks, libretists un domātājs, ASV Kinoakadēmijas goda Oskara laureāts. 65 karjeras gados viņš ir radījis 150 scenāriju kopā ar Luisu Bunjuelu, Luiju Malu, Milošu Formanu, Žanu Liku Godāru, Andžeju Vajdu, Nagisu Osimu, Pīteru Bruku, Džonatanu Gleizeru, Džūljenu Šnābelu un citiem režisoriem. Pašlaik Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA notiek Žanam Klodam Karjēram veltīta 37 filmu retrospekcija (līdz 16. jūnijam).
Galvenās lomas Uzticīgajā atveido pats Luijs Garels un viņa dzīvesbiedre modele un aktrise Letīcija Kasta. Filmas sižetā uzzīmētā mīlas trijstūra trešā virsotne ir modele un aktrise Lilija Roza Depa – superzvaigžņu Džonija Depa un Vanesas Paradī meita. Luijs Garels tēlo žurnālistu Ābelu, kurš izšķiras no savas draudzenes Mariannas (Letīcija Kasta), kad viņa paziņo, ka gaida bērnu no Ābela labākā drauga Pola. Nepilnus desmit gadus vēlāk viņi satiekas Pola bērēs un jūt, ka mīlestība nav zudusi. Ābela un Mariannas ceļā ir divi šķēršļi: Mariannas greizsirdīgais dēls Žozefs, kurš ir apsēsts ar detektīvstāstiem un ir pārliecināts, ka māte ir nogalinājusi tēvu, un Pola jaunākā māsa Eva, kura kopš agras jaunības sapņo par Ābelu un, cenšoties iekarot viņa sirdi, piesaka karu Mariannai. Par Evas lomu Lilija Roza Depa tika izvirzīta Francijas augstākajai kinobalvai Cēzars.
Filma Uzticīgais intriģē ar vieglu, nepretenciozu eleganci un smalkumu, laikmetīgu poētiskumu, kā arī varoņu skatienu, dialogu un sajūtu divdomīgumu. Vīrietis ir pārņemts ar iekšējo monologu, turpretim sievietes ķeras vērsim pie ragiem un drosmīgi maina dzīves scenāriju.
Par savu darbu aktieris un režisors Luijs Garels stāsta intervijā KDi.
Cik lielā mērā filma Uzticīgais atspoguļo jūsu personīgo viedokli par attiecībām un spēku līdzsvaru tajās?
Nezinu, vai filma atklāj manas domas, taču šī ir pasaule, kurā valda sievietes. Mans varonis Ābels nav pārāk vīrišķīgs un spēcīgs. Viņš ļauj sievietei noteikt savu likteni. Šī sieviete ir Marianna. Ābels ir gatavs pakļauties visam, ko viņa saka, – pat situācijā, kurā Marianna mudina viņu būt neuzticīgam. Tas man šķiet interesanti. Ābels neizrāda dusmas pat tad, kad viņam iedod pļauku. Iespējams, tajā slēpjas viņa spēks. Kad kāds vēlas, lai viņš ietu prom, Ābels atgriežas ar smaidu. Varbūt tāda ir viņa stratēģija. Ābels man atgādina komiķa Bastera Kītona atveidotos varoņus. Mums patīk vērot, kā viņu spārda, bet viņš izliekas, ka viss ir kārtībā.
Uzticīgo esam iecerējuši kā spēli. Tā ir filma, kas piepildīta ar humoru, jo gribam izklaidēt skatītājus. Esam savienojuši dažādus žanrus. Filma sākas, un jūs domājat, ka tā ir dramatiska komēdija. Pēc tam jums šķiet – nē, tā ir vienkārši komiska filma. Vēlāk – ak, tas ir trilleris! Ak, tā atkal ir romantiska komēdija! Es vēlējos, lai tā būtu diezgan īsa un kompakta (filma ilgst 75 minūtes – J. J.).
Vai arī realitātē dzīvojam pasaulē, kurā valda sievietes?
Dzīvē bieži esmu jautājis padomu sievietēm. Viņu skatpunkts un viedoklis vienmēr uzvar. Es paļaujos uz sievietēm, uzticos viņām, varbūt tas arī palīdz izvairīties no konfliktiem. Iespējams, tā ir autobiogrāfiska iezīme filmā Uzticīgais: man nepatīk konfliktsituācijas, un es sekoju padomam, ko sniedz sieviete. Filmā šāda attieksme rada komiskas situācijas.
Savas pirmās režisētās filmas Divi draugi/Les deux amis (2015) scenāriju rakstījāt kopā ar režisoru un scenāristu Kristofu Onorē. Uzticīgā scenāriju veidojāt kopā ar Žanu Klodu Karjēru. Vai jūtat, ka jums ir nepieciešams atbalsts? Profesionālis ar lielāku pieredzi, kurš varētu jums palīdzēt un iedvesmot?
Ar Žanu Klodu Karjēru centāmies savienot to, kas mums ir: viņa milzu pieredzi un manu naivumu, mīlestību pret sentimentālām filmām. Es vēl neuzskatu sevi par pietiekami labu scenāriju autoru, tāpēc man blakus ir nepieciešams cilvēks, kurš prot to darīt un kuram ir scenāriju rakstīšanas izjūta. Kad izlasīju pabeigto Uzticīgā scenāriju, es nodomāju: "Tā būs dīvaina filma, kas neiekļausies mūsdienu kino modē." Drīz pēc tam lidmašīnā noskatījos kādu franču drāmu par attiecībām un šķiršanos. Tajā viss bija psiholoģiski reālistisks, pārāk reālistisks. Sajūta bija smacējoša. Šķita, ka tā ir dokumentāla filma, kaut gan tā bija spēlfilma, kurā nebija jūtama autoru iztēle. Es vēlreiz izlasīju Uzticīgā scenāriju, un man nebija šaubu: mums ir jāuzņem šī dīvainā filma!
Man ļoti patīk režisora Džona Kasavītisa darbi – viņš spējis padarīt varoņus tik ietilpīgus un dziļus un uzņēmis filmas tā, ka tās joprojām ir īpašas. Man gribas, lai skatītājs varētu noticēt tam, ko redz, un lai saglabātos rotaļīguma, fantāzijas noskaņa, jo Uzticīgā sižets ir lakonisks, to var izstāstīt divos teikumos. Ja tu nespēlēsies ar skatītāju, viņam ātri kļūs garlaicīgi.
Filmas Uzticīgais scenārija rakstīšanas procesā jūs esot bijis romantiķis un Žans Klods Karjērs – ciniķis. Vai tā ir patiesība?
Jā, Žans Klods ir ironisks. Es, aprakstot situāciju, kurā sieviete saka vīrietim: "Esmu stāvoklī, bet šis nav tavs bērns", droši vien ļautos traģismam. Savukārt Žans Klods labāk pazīst dzīvi un nojauš, ka pēc dažiem mēnešiem viss var kardināli mainīties, un viņš šo ainu risina pavisam citā – ironiskā – rakursā. Viņš zina, ka skatītājs ir jāpārsteidz. Filmā nedrīkst būt iepriekš paredzamu epizožu. Tas ļauj cilvēkiem smieties. Man patīk šāda spēle.
Iespējams, esmu romantiķis. Romantiķim dažreiz patīk ciest mīlestības vārdā. Viņš ciešanās saskata skaistumu. Žanam Klodam Karjēram tas nav raksturīgi. Mana debija režijā – spēlfilma Divi draugi – bija ļoti romantiska. Tās varoņi spēlē mīlas spēles, atzīstas viens otram mīlestībā. Savukārt Uzticīgajā attiecības ir vairāk diskrētas, daudz kas ir apslēpts, līdz galam nepateikts. Neviens atklāti nesaka, ko jūt. Dažreiz arī dzīvē mēs nespējam precīzi formulēt savas jūtas.
Kā turpmāk plānojat sabalansēt aktiera un režisora darbu?
Es noteikti turpināšu tēlot. Aktieris ir nopietna pieaugušo profesija, taču tēlojot tu savienojies ar savu bērnišķīgo būtību – tā ir spēle. Savukārt režisējot tev nemitīgi ir jāpieņem lēmumi, komandas priekšā jāizliekas, ka tu visu ideāli pārzini un kontrolē situāciju, kaut gan patiesībā bieži tu neko tajā mirklī nezini.
Jums ir jāizlasa skaistās vēstules, kuras režisors Federiko Fellīni sūtījis rakstniekam Žoržam Simenonam. Viņus saistīja savstarpējas simpātijas. Vienā no vēstulēm Fellīni raksta: "Esmu Kazanovas filmēšanas laukumā, šeit ir daudz cilvēku, viņi visi kaut ko dara. Es nezinu, kas man ir jādara, nezinu, kāpēc uzņemu šo filmu. Man uzdod jautājumus, es atbildu "jā" vai "nē", taču neesmu pārliecināts, kāpēc es to saku." Lasot šīs vēstules, jūs jūtat tukšumu, kas dažkārt pārņem režisoru. Filmas uzņemšana arī ir spēle.
Ja esi aktieris, tu gaidi režisora atbildi, kas tev varētu palīdzēt, taču tagad zinu, ka šī atbilde var būt aplama un režisors mēdz justies pazudis savā filmā.
Vai režija jums sniedz kādas īpašas emocijas? Kāpēc jums ir interesanti uzņemt filmas?
Man kopš jaunības patīk vērot aktierus, kad viņi spēlē. Tā bija vēl drāmas skolā, kad man bija sešpadsmit septiņpadsmit gadu. Skatoties citu autoru darbus, es pievēršu pastiprinātu uzmanību režijai, veidam, kā tiek pasniegts stāsts. Tāpēc mani sajūsmina Džons Kasavītiss – šķiet, ka savās filmās viņš nevis izstāsta stāstu, bet pirmām kārtām vēro cilvēkus, veido sarežģītus, dzīvus portretus. Kad skatos Alfreda Hičkoka filmas, es jūtu, kā viņš virza manu uzmanību un aizrauj sev līdzi, cik smalki liek man mainīt viedokli par vienu vai otru personāžu. Vēlos veltīt arvien vairāk laika, lai apgūtu šo meistarību.
Jūs esat atveidojis kino revolucionāru Žanu Liku Godāru režisora Mišela Hazanaviča biogrāfiskajā drāmā Baisais/Le Redoutable/Godard Mon Amour (2017). Vai šī loma ieņem goda vietu jūsu tēlu galerijā?
Loma šajā filmā ir īpaša ar to, ka pirms tam biju sevi definējis kā "autobiogrāfisku aktieri" – biju spēlējis maskā, taču tā bija caurspīdīga. Es iemiesojos tēlā, taču saglabāju daudz ko no sevis. Ar laiku maska kļuva arvien mazāk caurspīdīga, un es sapratu, ka gūstu arvien lielāku brīvību, ja raksturā, kuru atveidoju, no manis nav nekā, ja vairs nespēlēju sevi. Tā ir bauda – kļūt par kādu citu, izveidot pavisam jaunu tēlu, kuram ar tevi nav nekā kopīga. Apbrīnoju māksliniekus, kuriem izdodas to panākt.
Es apskaužu Orsonu Velsu! Ja es būtu Orsons Velss, es arī uzņemtu filmu Arkadina kungs/Mr. Arkadin (1955) ar sevi galvenajā lomā. Es vēlētos pielaikot Grigorija Arkadina masku! Kā vienlaikus var uzņemt šādu filmu un nospēlēt tajā šādu lomu?! Protams, arī savā slavenākajā darbā Pilsonis Keins/Citizen Kane (1941) Orsons Velss ir izcils gan kā režisors, gan kā aktieris. Taču es neesmu viņš. Ceru kādu dienu izdomāt un iemiesot tik spilgtu un oriģinālu tēlu filmā, kuru es pats uzņemtu. Tas būtu jauki – tu vari paslēpties kameras abās pusē.
Vai, rakstot Uzticīgā scenāriju, jūs zinājāt, ka Mariannas lomu tēlos Letīcija Kasta?
Jā, katra loma tika rakstīta speciāli šiem aktieriem, ieskaitot mazo zēnu Žozefu Engelu. Es viņu labi pazīstu, un varēja redzēt, ka Žozefs ir gudrs puika. Pēc Uzticīgā iznākšanas uz Francijas ekrāniem man piezvanīja četri režisori, kuri vēlējās piedāvāt viņam lomas.
Es nezināju, vai Žozefs gribēs piedalīties manā filmā. Viņš izlasīja scenāriju un teica: es visu sapratu. Bērni deviņu desmit gadu vecumā jau daudz zina par mīlestību un seksualitāti. Sākumā mūsu komunikācijā viņš mēģināja tēlot bērnu, bet pēc tam, kad biju izpelnījies viņa uzticību, mēs runājām kā divi čaļi – par ģimenes attiecībām, mīlestību, seksu un visu pārējo. Žozefa iemīļotākā aina filmā ir tā, kurā viņš saka Ābelam par sava tēva nāvi: "Viņa viņu nogalināja." Jo "makjavelliskāka" bija epizode, jo vairāk viņam patika to spēlēt.
Letīcijas Kastas varones Mariannas tēls ir pietiekami skarbs. Daudzi filmēšanas grupā bija uztraukušies, ka šāds raksturs neraisīs empātiju, taču es teicu, ka par to nav jādomā. Letīcijas uzdevums bija padarīt savu varoni cilvēcīgu. Mani kā skatītāju interesē nevis tie varoņi, kuriem varu dzīvot līdzi, bet tie, kuros ir noslēpums. Es nesalīdzinu sevi ar Alfredu Hičkoku, taču viņa trillerī Mārnija/Marnie (1964) Tipijas Hedrenas atveidotā titulvarone ir noslēpumu pilna, viņa ir mīkla pati sev. Tas padara šo filmu tik skaistu. Mārnija pati neapzinās, kāpēc dara to, ko dara, kāpēc viņa zog un zog. Mārnija apbur skatītāju. Viņa ir daudz pievilcīgāka nekā citi tēli, kurus jūs saprotat un kuri jūsos izraisa līdzpārdzīvojumu.
Uzticīgais ir stāsts par biklumu, kautrību, arī par distanci starp cilvēkiem. Mīlestība, aizraušanās, šķiršanās, nāve, atkalsatikšanās, kapi – cilvēki satuvinās un attālinās. Starp viņiem vienmēr saglabājas distance. Lietas, par kurām runājam, ir drūmas, tāpēc mums bija svarīgi, lai raksturi būtu cilvēcīgi, lai tajos būtu jūtams siltums. Letīcija pielika daudz pūļu, lai padarītu savu varoni cilvēcīgu. Es joprojām daudz ko nezinu par Mariannu – varbūt viņa patiešām nogalināja savu vīru Polu.
Divpadsmit gadu vecumā biju apsēsts ar Pola Verhovena Pamatinstinktu/Basic Instinct (1992) – ar seksa ainu, kurā Šāronas Stounas varone nogalina savu mīļāko. Mīlestības un slepkavības tuvums ir fantāziju rosinošs – īpaši, ja tev ir divpadsmit gadu. Iespējams, Marianna Uzticīgajā ir Šāronas Stounas tēla atbalss.
Vai strādāt kopā ar sievu ir viegli vai sarežģīti?
Ja tu kādu pazīsti privātajā dzīvē, tas nenozīmē, ka tu pazīsti šo cilvēku darbā. Uzņemšanas laukumā es atklāju pavisam citu sievieti. Viņa bija pilnīgi citāda. Man tas bija jautri. Man patīk sadarboties ar cilvēkiem, kurus es pazīstu. Tā ir kā klavieru skaņošana: tev ir realitātes tonis, un tu skaņo instrumentu, lai varētu spēlēt. Ja strādā ar cilvēkiem, kurus nepazīsti, tu īsti nezini, kā ar viņiem runāt. Ja tu viņus pazīsti, sajūta ir daudz labāka.
Vai bieži atceraties sadarbību ar Bernardo Bertoluči filmā Sapņotāji, kas jūs padarīja slavenu? Ko viņš jums ir iemācījis?
Bernardo Bertoluči bija ļoti juteklisks cilvēks, un darbs ar viņu arī bija juteklisks. Es labi atceros kopā pavadīto laiku – ēdienus, kurus ēdām, apģērbu, kas mums bija mugurā, atmosfēru... Bernardo visu laiku bija provokatīvs, viņam bija sīksts raksturs. Es neteiktu, ka viņš man būtu kaut ko iemācījis. Viņa pasaule, viņa aura bija ļoti pievilcīga. Es bieži pie viņa viesojos un viņa klātbūtnē biju kautrīgs. Bernardo prata atstāt neizdzēšamu iespaidu uz cilvēkiem. Mēs daudz runājām par grāmatām un gleznām, dažreiz par seriāliem. Viņam patika seriāli.
Es atceros Bernardo stāstus. Reiz viņš man stāstīja par Pēdējā imperatora/The Last Emperor (1987) uzņemšanu: visiem ķīniešu aktieriem – masu skatu dalībniekiem – bija jānoskuj mati. Režisors stāstīja, kā viņš to organizējis un kādu šoku piedzīvojis, ieraugot visus tos noskūtos matus. Kad Bernardo man stāstīja par savu darbu ar Marlonu Brando, es biju apmulsis.
Līdzīgi jutos, strādājot kopā ar Žanu Klodu Karjēru, kurš ir rakstījis scenārijus Luisam Bunjuelam. Katru reizi, kad man radās kāda ideja, jutos muļķīgi, jo skaidrs, ka Bunjuelam bija labākas idejas. Kādreiz Žans Klods Karjērs uzklausīja Bunjuela idejas, un tagad es viņam stāstu savējās...
Ar kuriem režisoriem jūs vēlētos sadarboties?
Tādas histēriskas, izmisīgas vēlēšanās man nav. Tas mēdz notikt negaidīti. Piemēram, kā es nonācu režisores Maivenas drāmā Mans karalis/Mon roi (2015)? Viņa man stāstīja par savu scenāriju, Maivena ļoti gribēja strādāt ar Vensānu Kaselu. Es esmu liels Vensāna fans... Mēs kopā nofilmējāmies Manā karalī. Katru reizi ir cits stāsts. Dažreiz tu satiec fantastisku režisoru, un viņš izrādās garlaicīgs sarunu biedrs. Skaidrs, ka tu nevēlies pavadīt ilgu laiku kopā ar garlaicīgu cilvēku un spēlēt viņa vadībā. Citreiz tu iepazīsties ar mākslinieku, kura filmas nav tik labas, taču viņš tevi aizrauj, un tu jūti, ka gribētu ar viņu strādāt.
Teicāt, ka esat bijis kautrīgs. Kā jums izdevās tikt galā ar savu kautrību?
Es biju kautrīgs Bernardo Bertoluči kompānijā. Biju kautrīgs, kad dažas reizes satiku Patrisu Šero. Es biju neiedomājami kautrīgs viņa priekšā, jo Patriss bija tik harismātisks cilvēks. Es nebiju spējīgs ne pajokot, ne izdarīt kaut ko citu viņa klātbūtnē. Tas bija mans sapnis – strādāt kopā ar Patrisu Šero.
Filmas Uzticīgais pēdējā aina notiek kapos: jūs redzat, ka varoņi sadodas rokās. Šo smalko kustību es nozagu no Patrisa Šero izrādes – Juna Foses lugas Sapnis par rudeni iestudējuma Luvrā. Patriss Šero bija šādu precīzu žestu un mirkļu gleznotājs, tie ir ārkārtīgi spēcīgi uzlādēti.
Vai jūs gribētu atkal spēlēt uz teātra skatuves?
Jā, bet ne tagad. Esmu piedalījies režisora Lika Bondī izrādēs. Trupa D’ores et déjà, kuru studiju gados nodibināju ar saviem draugiem un kursabiedriem, turpina darboties, tās režisors ir Silvēns Kruzvo. Es gribētu atkal ar viņiem uzstāties.
Jūs esat ievērojamas franču aktieru un režisoru dinastijas pārstāvis. Vai tas jums palīdz strādāt un izpausties? Vai tieši pretēji – traucē?
Mana māte ir režisore un aktrise, viņa ir ļoti jautra, viņai ir daudz enerģijas. Ak, tā taču nav atbilde uz jūsu jautājumu. Nezinu, kāpēc es uzreiz iedomājos par savu māti... Kad viņa apmeklēja manas izrādes, viņai nekad nepatika, kā es tēloju: "Es nesaprotu, ko tu spēlē!" Es viņai atbildēju: "Vai tiešām?!"
Kad man jautā, par ko es runāju ar māti un tēvu, es tā arī saku: par mūsu arodu, aktiermākslu, tās tehniskajiem aspektiem.
Vai jums ir bijušas arī citas aizraušanās bez kino un teātra?
Es gribēju kļūt par burvju mākslinieku. Mans elks ir Deivids Bleins. Ju-hū! Es joprojām nevaru saprast, kā viņš to dara. Kad skatos kādu filmu un nesaprotu, kā tā ir uzņemta, jūtos fascinēts. Šķiet, ka šajā jomā tu visu zini, un pēkšņi kaut kas tevi tomēr pārsteidz. Tā ir fantastiska sajūta. Maģija. To es visvairāk gaidu, kad sāku skatīties kādu filmu.
Nesen skatījos Romāna Polaņska Rozmarijas bērnu/Rosemary’s Baby (1968). Viņš nav burvju mākslinieks, bet kādus trikus viņš izspēlē, lai panāktu elpu aizraujošu trillera efektu un sabiezinātu šausmu sajūtu! Romāns Polaņskis zina, ka spēlējas ar skatītāju. Aina, kurā Mias Ferovas varone runā pa telefonu, ir viena no manām iemīļotākajām visā kinovēsturē.
Vai pats protat kādus burvju trikus?
Jā, es pratu likt objektiem pazust. Mana māte par to bija šokā. Bērnībā regulāri apmeklēju burvju mākslinieku piederumu veikalu. Vēlāk noskaidroju, ka šis veikals Parīzes 5. rajonā pieder mana aktiermākslas skolotāja brālēnam. Joprojām esmu apsēsts ar maģiju. Es sekoju daudziem iluzionistiem tīklā Instagram. Man patīk jaunais angļu burvju mākslinieks Džūljuss Deins.
Vai jums ir kāds mērķis, kuru gribat panākt ar savām filmām?
Es vēlos, lai cilvēki smietos. Kad pirmo reizi rādījām Uzticīgo Toronto kinofestivālā un skatītāji smējās, es biju gandarīts un lepns – man ir izdevies sasmīdināt Kanādas auditoriju! Man gribētos uzņemt tādu filmu, kuru skatoties smietos cilvēki visā pasaulē. Parasti ir tā, ka Francijā smejas par vieniem jokiem, Itālijā un Vācijā – par citiem, tas ir saistīts ar vietējām īpatnībām un uztveri. Es būtu laimīgs, ja man izdotos uzņemt filmu, kura izraisītu smieklus visās valstīs. Tie pat varētu būt tādi dīvaini smiekli, un šai filmai nav jābūt pozicionētai kā komēdijai. Jūs varat sasmīdināt skatītājus arī citādi un savādi. Tieši to es gribētu darīt.
Ko ir vieglāk izdarīt – likt skatītājiem smieties vai raudāt?
Grūti teikt. Dažreiz smejos pret savu gribu. Pēdējā filma, kuru skatoties es raudāju, ir Bredlija Kūpera Zvaigzne ir dzimusi/A Star Is Born (2018). Tā mani patiesi aizkustināja. Lēdijas Gāgas atveidotā varone paliek kopā ar Bredlija Kūpera varoni, par spīti visām muļķībām, ko viņš dara. Es biju tik ļoti apmulsis, kad viņš uz skatuves sāka čurāt biksēs mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā. Skatījos filmu un pie sevis murmināju: veci, nu nedari to, tava draudzene taču saņem balvu! Es sāku smieties, it kā lai pasargātu sevi no šīs neveiklās situācijas, no savām sajūtām un šoka, ko manī raisīja šī aina. Es negribēju, lai tā mani šokētu, taču tā notika. Gāgas varone pēc visa piedzīvotā joprojām bija kopā ar šo vīrieti. Tas bija skaisti, un ideja man šķita ļoti emocionāla. Man patika šī filma.
P.S. Luija Garela filmu Uzticīgais kinoteātrī Splendid Palace varēs noskatīties 23. maijā plkst. 20
Interviju ar filmas Uzticīgais galvenās lomas atveidotāju Letīciju Kastu lasiet šeit.