Pirms desmit gadiem Germans Ermičs kopā ar draugiem nodibināja žurnālu Veto Magazine un veidoja tā dizainu. Latvijā joprojām dažkārt viņa vārds tiek saistīts ar grafikas dizainu. Paralēli darbam žurnālā Germans studējis Eindhovenas Dizaina akadēmijā nodaļā Cilvēks un dzīvošana/ Man & Living. Pēc studijām dizainers ir izveidojis starptautisku karjeru. Pasaules uzmanību Germans ir piesaistījis ar lakonisku formu stikla priekšmetiem, kuru galvenais akcents ir niansētas krāsu toņu pārejas. Viņa krēsls Ombré Glass Chair ir vienas no XX gadsimta slavenākajām mēbelēm – japāņu dizainera Širo Kuramatas 1976. gadā radītā stikla krēsla – interpretācija. Germans caurspīdīgu stiklu pilnībā ir aizstājis ar smalki tonētu un krēsla savienojumiem izmantojis XXI gadsimta tehnoloģijas.
Tava starptautiskā izrāviena sākums bija sadarbība ar Milānas dizaina galeristi Rosanu Orlandi (Rosana Orlandi ir kolorīta personība dizaina nozarē un ietekmes ziņā tiek salīdzināta ar amerikāņu Vogue redaktori Annu Vintūru – K. B.).
Viss sākās ar manu diplomdarbu, kad absolvēju Eindhovenas Dizaina akadēmiju 2011. gadā. Eindhovenā katru gadu oktobrī notiek Holandiešu dizaina nedēļa, un viens no tās svarīgākajiem pasākumiem ir Dizaina akadēmijas absolventu diplomdarbu izstāde. Tās apmeklētāju skaits ir ļoti liels. Uz izstādi dodas gan potenciālie dizaina pasūtītāji, gan darba devēji, gan pircēji un mediju pārstāvji. Dalība absolventu izstādē ir svarīga katram akadēmijas beidzējam. To apzinās arī Eindhovenas Dizaina akadēmijas vadība, un izstādes tiek organizētas rūpīgi un nopietni.
Šīs diplomdarbu izstādes apmeklē nozares pelēkie un nepelēkie kardināli. Vai arī studenti to apzinās un gatavojas?
Jā, es skaidri zināju, cik svarīgi ir būt klāt savam darbam izstādē, ka jābūt gatavam par to stāstīt un skaidrot, taču toreiz es vēl vaigā nepazinu nozares ietekmīgos cilvēkus. Izstādē studenti veido pirmos profesionālos kontaktus. Pirms tam studiju laikā šādu iespēju gandrīz nav, tāpēc diplomdarbu skate ir pirmais svarīgais solis dizainera karjerā. Ne visiem tas izdodas veiksmīgs.
Izstādē tu satiec simtiem cilvēku, bet tikai divi vai trīs var izrādīties būtiski tālākai attīstībai. Man laimējās, ka es diplomdarbu izstādē satiku Rosanu Orlandi. Tas bija vēl pirms izstādes oficiālās atklāšanas. Notika preses konference, un it kā vēl nekas nebija sācies. Es aizgāju uz izstāžu zāli sakārtot savu darbu. Rosana jau bija tur un skatījās studentu paveikto. Viņa uzaicināja mani piedalīties savas galerijas Rossana Orlandi ekspozīcijā nākamajā Milānas Dizaina nedēļā, es tajā izstādīju savu diplomdarbu spoguļu kolekciju Isometric Mirrors.
Tā viss sākās, bet es uzreiz pēc skolas beigšanas nenodibināju savu dizaina studiju. Divus gadus strādāju pie citiem dizaineriem. Tā sapratu, kā vispār industrijā lietas notiek. Mums ar galeristi bija izveidojies labs kontakts, un viņa mani gaidīja ar jauniem darbiem. Pie Rosanas atgriezos 2015. gadā ar jaunu kolekciju un nodibināju savu studiju. Tad jau biju pārliecināts: ja arī man neizdosies veiksmīga neatkarīga dizainera karjera, varēšu atgriezties kādā dizaina birojā un strādāt tur. Taču paveicās – dizaina mediji manus darbus pamanīja, parādījās pirmie klienti un pasūtījumi.
Rosanas Orlandi galerijā esmu izstādījis savus darbus vairākas reizes. Ar katru reizi paziņu loks paplašinās, un tagad man vairs nav tik ļoti jācenšas īpaši pievērst žurnālistu uzmanību, vairāk jāpastāsta, ko jaunu esmu paveicis un kur manus darbus var aplūkot. Ir arī arvien vairāk uzaicinājumu piedalīties dažādās izstādēs un projektos.
Rosanas Orlandi galerija Milānas Dizaina nedēļā ir viena no populārākajām vietām. Pat ja ne visi uz galeriju atnākušie rūpīgi pievēršas izstādītajam, viņi galerijas dārzā labprāt atpūšas un iedzer kafiju. Tā ir laba vieta kontaktu veidošanai.
Parasti dizainers galerijai nodod darbu, un tālāk galerists par to stāsta apmeklētājiem, bet pie Rosanas Orlandi jums Milānas Dizaina nedēļā ir iespēja būt blakus saviem darbiem, sarunāties ar skatītājiem.
Jā, tā ir būtiska lieta, ar ko Rossana Orlandi atšķiras no citām galerijām. Parasti es visu laiku neesmu līdzās saviem izstādītajiem darbiem, bet labprāt galerijas dārzā norunāju dažādas tikšanās. Rosana neslēdz līgumus ar dizaineriem ar striktiem nosacījumiem. Viņa salīdzinājumā ar nozares lielajiem spēlētājiem Friedman Benda un Carpenters Workshop Gallery ir dizaina galeriju hipijs. Taču arī lielās galerijas skatās un ietekmējas no Rosanas Orlandi veiktās dizaineru atlases. Viņa bija pirmā, kas brauca uz dizaina skolām meklēt jaunos māksliniekus. Galeriste dod viņiem pirmo iespēju, un viņai pieder daudzu dizaineru pirmatklājējas gods. Vēlāk veiksmīgākie bieži sadarbojas ar citām komerciāli ietekmīgākām galerijām. Šķiet, itālietes ceļš ir atrast jaunos talantus un palaist viņus tālāk pasaulē.
Rosanas Orlandi galerijā ir diezgan eklektisks dizaina piedāvājums un sarežģīta ekspozīcija. Pirmajā gadā tavi spoguļi bija izstādīti kāpņu telpā. Kā nepazust galeristes atrasto un savākto brīnumu vidū?
Jā, tā nav tipiska balto sienu galerija, bet gan līdzinās krāmu tirgum, kurā ir viss, sākot no jaukiem suvenīriem līdz dārgām dizaina mēbelēm, mākslai un fotogrāfijai. Nonākot Rosanas Orlandi galerijā, pirmajā mirklī tiešām var apjukt. Galerijas telpas ir pārāk šauras, lai spētu uzņemt visus tās apmeklētājus Milānas Dizaina nedēļā. Taču tur dizaineru darbi nenokļūst nejauši. Pat tas, kas novietots kaut kur stūrī, ir pārdomāti atlasīts, un ekspozīcija kopumā ir rūpīgi kūrēta. Rosanas Orlandi galerija ir labirints, kuram virzoties cauri var atklāt jaunas lietas un satikt to autorus.
Pirmajā gadā īsti nepratu savā labā izmantot to, ka mani darbi šeit ir izstādīti. Vienkārši priecājos, ka esmu Milānā. Toreiz tas bija arī mans pirmais Milānas Dizaina nedēļas apmeklējums kā skatītājam. Centos pilsētā apskatīties pēc iespējas vairāk citu dizaineru darbus, nevis promotēt savējos. Tagad vairāk uzmanības pievēršu darbam ar savām kolekcijām un rūpīgāk atlasu, ko ir vērts redzēt citās vietās.
Vai Milāna joprojām ir vieta, uz kurieni obligāti jādodas? Milānas Dizaina nedēļas un tās galvenā komerciālā pasākuma Salone del Mobile nozares līdera statuss ik pa laikam tiek apšaubīts.
Salone del Mobile ir daudzu desmitgažu vēsture ar tradīcijām un savu kultūru. Var doties arī uz dizaina pasākumiem Londonā, Parīzē, Ķelnē un Eindhovenā, bet tiem ir sava specifika un publika, taču visi kopā satiekas pavasarī Milānā un vakarus pavada Bar Basso. Uz Itālijas ziemeļiem brauc arī tie dizaineri, kuri savus darbus tur neizstāda, bet satiekas ar kolēģiem un apskata viņu darbus. Milāna ir milzīga ballīte. Ja runājam par tradīcijām, pat dizaineru galvenā satikšanās vieta Bar Basso nemainās gadu desmitiem. Man Milāna ir nozīmīga vieta, lai gan dažkārt šķiet, ka būtu vērts vairāk uzmanības veltīt atsevišķiem tirgiem, piemēram, Amerikai.
Tu esi piedalījies Art Basel Maiami sadaļā.
Jā, bet tā salīdzinājumā pat ar Milānu ir cita līga. Tur uzmanības centrā ir galeriju dizains un māksla. Tas ir tieši tas virziens, kas mani interesē, bet Maiami nav tik viegli tikt iekšā. Lai kļūtu par pilnvērtīgu dalībnieku, jāiziet garš process. Esmu tikai sākumā.
Tu dzīvo un strādā Amsterdamā. Vai tu piedalies Holandiešu dizaina nedēļā?
Šoreiz nepiedalījos. Sākumā būt Holandiešu dizaina nedēļā bija svarīgi. Dalība tajā daudziem ir pirmā profesionālā platforma, kas ļauj atsperties tālākai attīstībai. Holandiešu dizaina nedēļa ir ļoti kvalitatīvi organizēts pasākums, kas piesaista milzīgu starptautiskās preses uzmanību. Taču salīdzinājumā ar Milānu tas ir mazāka mēroga notikums. Man tas vairs nebūtu jauns pakāpiens karjerā. Es Eindhovenā satiktu tos pašus cilvēkus, kurus jau pazīstu, un mans kontaktu loks īpaši nepaplašinātos. Savas jaunās kolekcijas izvēlos prezentēt Milānā.
Vai tāpēc Eindhovenā redz tik maz Nīderlandes slavenāko dizaineru darbu?
Kas ir Nīderlandes slavenākie dizaineri? Viņi var arī nebūt nīderlandieši.
Pašlaik aktuālākie dizaineri ir tādi kā, piemēram, Formafantasma, itāļu dizaineru duets. Viņi ir absolvējuši Eindhovenas Dizaina akadēmiju, tagad dzīvo un strādā Amsterdamā. Daudzi citur dzimušie Eindhovenas Dizaina akadēmijā iegūst izglītību un Nīderlandē izveido savas darbnīcas.
Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolventi ir īpaša "tautība"?
Jā, mēs jūtam savstarpēju saikni. Mums ir viena izglītība un īpaša akadēmijā izkopta pieeja darbam – liela uzmanība materiālam, konceptuāla pieeja un uzsvars uz pētniecību. Nezinu, vai tas ir holandiešu dizains. Tas, kas raksturoja holandiešu dizainu pirms desmit gadiem, manuprāt, mūsdienās vairs nav aktuāli.
Kas ir mainījies?
Mani agrāk interesēja holandiešu dizaina kustība Droog Design – tās low-tech piegājiens, paradoksi un smieklīgums. Man šis posms ātri beidzās, un šķiet, ka arī pārējais holandiešu dizains to ir pārdzīvojis. Mūsdienu holandiešu dizaina piegājiens ir dziļāks, vairāk uzmanības tiek veltīts materiālu izpētei, veidam, kā efektīvāk ražot lietas, kā to darīt pēc iespējas ekoloģiskāk. Tās ir globālas dizaina tendences, kas nav raksturīgas tikai nīderlandiešiem. Nīderlandē nekad nav bijis tik lielu ražotāju kā Itālijā un Francijā, kas ir industriālas valstis, tāpēc Nīderlandē uzmanības centrā nav rūpnieciskais dizains. Te dizaineri paši izgatavo savas lietas unikālā veidā un nelielā skaitā.
Kāds ir nākamais tavas karjeras pakāpiens? Sadarbība ar vēl nozīmīgākiem galeriju dizaina spēlētājiem, piemēram, Kreo Parīzē un Friedman Benda Ņujorkā?
Es par tālāko publiski vēl negribētu runāt, bet notiek sarunas. Redzēs, kas un kā man izdosies.
Vai sadarbībai ar lielajām galerijām ir stingri noteikumi?
Jā, taču galerijas parasti pilnībā vai daļēji uzņemas rūpes par publicitāti, darbu pārdošanu, izgatavošanu un transportēšanu, nodrošina ar regulārākiem ienākumiem. Man pašlaik ir darbs, taču tālu uz priekšu vēl nevaru plānot. Katrs sadarbības piedāvājums un pasūtījums man joprojām šķiet brīnums. Sadarbība ar lielajām galerijām nozīmē stabilitāti gan ienākumu un noieta, gan īpaši statusa ziņā. Es gribētu uz to virzīties. Rosanas Orlandi galerija bija pareizais sākumpunkts, bet nākamais pakāpiens būtu sadarbība ar kādu pasaules lielo galeriju.
Tika runāts un rakstīts, ka 2008. gada globālā finanšu krīze galeriju dizainu skārusi visskarbāk. Vai tirgus ir atkopies?
Galerijās dizaina darbiem ir tik ārprātīgi augstas cenas! Man šķiet, ka cilvēkiem, kuri tos pērk, krīžu nav. Ja vari nopirkt Studio Job galdiņu par 30 000 ASV dolāru, tu dzīvo citā pasaulē! Dizaina galerijas turpina attīstīties, piesaista jaunus māksliniekus. Rodas arvien jaunas galerijas un jauni spēlētāji tirgū. Piemēram, Kopenhāgenas galerija Etage Projects ir jaunpienācēja, bet jau tiek respektēta tirgū un piedalās lielākajos nozares pasākumos. Galeriju dizains vispār ir jauns bizness. Lielākā daļa spēlētāju tirgū nav ilgāk par desmit gadiem. Tas ir apkalpojošais bizness cilvēkiem, kuri kolekcionē mākslu. Viņiem ir milzīgas mājas. Tām ir nepieciešamas īpašas mēbeles un dekoratīvie priekšmeti, kas būtu līdzvērtīgi to īpašnieku mākslas kolekcijām.
Arī mākslas galerijas savā paspārnē attīsta dizaina sadaļas.
Neesmu pārliecināts, ka mākslas galerijām to vajadzētu darīt, bet tās dizainu redz kā jaunu biznesa iespēju. Man ir bijušas sarunas arī ar mākslas galerijām, kuras šo sadaļu vēlas attīstīt, bet dažkārt tas izklausās šaubīgi.
Holandiešu dizainers Mārtens Bāss, kurš arī ļoti strauji pēc Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolvēšanas ieguva pasaules slavu, teica, ka viņa kā jaunā dizainera lielākā vilšanās bijusi tā, ka visi mediji par viņu raksta, bet nauda kontā neienāk.
Es arī parasti saku, ka tas, cik bieži mans vārds parādās pasaules medijos, ne vienmēr korelē ar peļņu. Publicitāte palīdz, bet komerciālie panākumi tai neseko tik strauji, kā no malas izskatās. Tas ir dizainera darba paradokss – no malas šķiet, ka tu dzīvo smalkāku dzīvi, nekā tā patiesībā ir. Mana darba lielākā greznība ir iespēja daudz ceļot. Man patīk uzturēties dažādās pasaules vietās. Pērn biju Indijā, aizpagājušajā gadā, gatavojot kādu pasūtījumu, vairākkārt braucu uz Meksiku. Šad un tad sanāk braukt uz Ameriku un daudz ceļot pa Eiropu. Iespēja ceļot ir viena no lietām, kāpēc man dizainera darbs patīk. Es nesajūsminos tik ļoti par naudu un slavu, bet gan par iespēju piedzīvot un pieredzēt pasauli, satikties ar dažādiem cilvēkiem.
Savu sociālo kapitālu – paziņu loku, ko tu vari uzrunāt sadarbībai un kas tevi uzrunā sadarbībai, – tu veido apzināti?
Man bieži ir veicies, ka ir iespēja strādāt kopā tieši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu vēlējies sadarboties. Ir gadījies, ka sadarbības partneru un klientu augsto statusu nozarē uzzinu tikai vēlāk. Pagaidām neesmu kļūdījies, taču ir jāseko līdzi, lai tavs vārds neparādītos saistībā ar šaubīgiem projektiem, jo šādas negatīvas asociācijas var ietekmēt karjeru.
Vai dizaina sabiedrības augšējā krējuma kārtiņa ir plāna un visi cits citu pazīst?
Es šajā spēlē esmu jauniņais, taču dizaina sabiedrība ir ļoti neliela. Nozares nozīmīgākajos pasākumos mēs satiekam vienus un tos pašus cilvēkus. Tas attiecas arī uz dizaina profesionālajiem medijiem – ja esi nonācis redaktoru un žurnālistu redzeslokā, viņi turpina sekot taviem darbiem un interesējas par jaunajām kolekcijām. Grūtākais uzdevums ir nonākt šajā redzeslokā, kad attiecības kļūst personiskas un mēs kopā dodamies ne tikai lietišķās vakariņās, bet arī uz bāru iedzert.
Dizainera atpazīstamībai seko arī individuāli pasūtījumi īpašiem interjeriem.
Jā, šādi pasūtījumi arī man pašlaik ir galvenais naudas darbs. Ar mani sazinās arhitekti un interjera dizaineri, kuriem ir kāds projekts, kurā iederētos tieši tas, ko varu paveikt. Bieži vien es tā arī neredzu klātienē to telpu, kurā mans darbs atrodas. Šādi pasūtījumi ir iespēja strādāt lielākā komandā un īstenot vērienīgākus projektus. Pagaidām man vēl nepasūta izstrādāt kādu interjeru vienam pašam, taču varu mācīties no šiem kopīgajiem projektiem, kuros esmu kopā ar arhitektiem. Šādi darbi dažādo manu portfolio un liek iziet no komforta zonas gan tehniskā, gan radošā ziņā.
Apmēram reizi gadā radu pats savu kolekciju. Tas ir pamats, uz kura tiek attīstīti šie dažādiem interjeriem specifiskie darbi. 2016. gadā Art Basel izstādē Maiami eksponēju četrus metrus garu stikla galdu. Tas bija arhitektu pasūtījums kādam klientam, kuram ir iespējas un nepieciešamība pēc šādas mēbeles.
Vai tu drīksti publiski stāstīt, ka, piemēram, modes dizainera Rafa Simonsa Londonas showroom interjerā ir tavs darbs? Ir gadījumi, kad slavenu zīmolu vajadzībām radītajam interjeram tiek piesaistīti dizaineri un viņiem par savu dalību ir jāklusē.
Man laikam ir paveicies, jo parasti visur oficiāli tiek minēts mans vārds. Es arī parasti neesmu tikai izpildītājs, bet arhitektiem līdzvērtīgs sadarbības partneris.
Vai mūsdienās ir svarīgi, kurā pasaules vietā atrodas tava darbnīca? Dažkārt šķiet, ka vari strādāt meža vidū un sadarboties ar visu pasauli.
Amsterdama ir laba vieta darbam. Esmu viegli sasniedzams, un man ir vienkārši ceļot uz dažādām pasaules vietām. Pasūtītāji un arī mediju pārstāvji bieži brauc uz Amsterdamu un labprāt iegriežas arī manā darbnīcā. Ir klienti, kuri vēlas redzēt manu darbnīcu klātienē. Es pats savus darbus neizgatavoju, bet sadarbojos ar dažādiem ražotājiem. Šāds modelis bija apzināts lēmums jau karjeras sākumā. Holandiešu dizaineri gan labprāt paši izgatavo savus darbus, taču man šķiet, ka īpaši karjeras sākumā, kad dizaina studija ir maza, pārāk daudz laika paiet, kamēr tu izgatavo darbus, nevis dizainē un vadi uzņēmumu. Tāpēc mana darbnīca nav maģiska fabrika, kurā top krāsaini stikla brīnumi.
Latviešu dizaineri, kuri studē ārzemēs, bieži darbos izmanto savu saistību ar Latviju. Piemēram, 2017. gada Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolvents Jānis Melderis diplomdarbā izmantoja vectēva Emīla Meldera tēlniecību, savukārt Jasmīna Grase pirms pāris gadiem – latviešu tradicionālo klūdziņu pinumus.
Tas nav stāsts par mani. Varbūt tāpēc, ka neesmu simtprocentīgs latvietis. Esmu audzis bilingvālā vidē un spēlējis hokeju vienā komandā ar krievu zēniem. Eindhovenas Dizaina akadēmijā mūs mudināja apzināties savas saknes, meklēt savā identitātē unikālo. Šādā ziņā es sevi saistu ar grafikas dizaina pasauli, kurā esmu veidojies kā dizainers. Tas nebija viegls uzdevums – no darba plaknē pāriet uz strādāšanu telpā ar trim dimensijām. Man joprojām šķiet, ka neesmu stikla dizainers, jo man šajos darbos galvenais ir krāsa, bet stikls ir tikai medijs, kā to parādīt. Tagad esmu sācis strādāt ar akmeni – travertīnu, oniksu, marmoru.
Kāpēc nākamais solis tavā karjerā ir akmens? Un kāpēc tieši paši dārgākie akmeņi?
Tā ir sagadīšanās, jo mani uzaicināja sadarboties kāda akmens apstrādes kompānija, kas atrodas netālu no Amsterdamas. Tā mani piesaistīja, lai ar mūsdienu dizainu atsvaidzinātu skatījumu uz tik tradicionālu materiālu kā akmens. Cena man nav svarīga, taču es atzīstu, ka strādāju dizaina galerijām, nevis masu patēriņam. Izgatavoju lietas tikai dažos eksemplāros.
Vai dizaineru sapņi ir mainījušies? Iepriekšējo paaudžu slavenākie dizaineri apgalvoja, ka viņiem ir svarīgi, lai dizaineru radītās lietas tiktu ražotas miljonos eksemplāru, lai tās lietotu ikviens un ka autora vārda minēšana nav būtiska. Tavas paaudzes dizaineri vairs neizliekas, ka viņi grib būt demokrātiska dizaina autori.
Varētu šķist negodīgi, ka dizains ir kļuvis nepieejams, bet, manuprāt, pasaulē ir vieta arī dārgām un ekskluzīvām lietām. Esmu sācis sadarbību arī ar kādu ražotāju, bet tas ir ļoti garš process, lai kāds no maniem darbiem nonāktu līdz tūkstošos eksemplāru saražotam produktam. Rūpnieciskais dizains ir cits profils. Tur dizainam ir citi parametri – ražošanas izmaksas, noiets tirgū. Mani interesē arī šī joma. Dizainera portfolio ir jābūt dažādam.
Pasaule katru gadu gaida jaunus un atšķirīgus darbus.
Ir jūtams milzīgs spiediens visu laiku radīt kaut ko jaunu. Domāju, ka man vēl ir nedaudz laika, lai mani krāsainie stikli pasaulei neapniktu. Ar šo materiālu esmu strādājis tikai trīs gadus, bet publikai šķiet, ka jau mūžīgi. Jā, līdz šim esmu gan tehniski, gan vizuāli attīstījis vienu – krāsainā stikla – virzienu un pagaidām nejūtos to izsmēlis. Tagad mēģinu savu rokrakstu attīstīt darbā ar akmeni.
Vai tu savu nākotni profesionālā ziņā redzi saistītu ar Latviju?
Es gribētu. Priecājos, ka man ir bijusi iespēja piedalīties Riharda Funta rīkotajā Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD, ka kopā ar Ventu Vīnbergu un Andreju Strokinu esmu piedalījies kuratora Kaspara Vanaga veidotajā izstādē Retina Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Kad man uzdod jautājumu, ko es domāju par Latvijas dizainu, man nav atbildes, jo te vairs nedzīvoju un šo vidi tik labi nepārzinu. Uzaicinājums piedalīties Latvijas Dizaina gada balvas žūrijā bija pārsteigums, taču es tam uzreiz piekritu. Tā ir vēl viena iespēja būt Latvijā un piedalīties kādā šejienes dizaina notikumā.